Lietas kopsavilkums

A., B. un C. pret Īriju


Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2010. gada 16. decembris

Fakti
Pieteicējas bija trīs sievietes, kas dzīvoja Īrijā. Viņas visas bija grūtnieces, un tā kā Īrijas likums neļāva viņām veikt abortu, viņas brauca uz Angliju, lai to veiktu tur. Pirmā pieteicēja vēlējās izdarīt abortu, jo viņai trūka līdzekļu, lai audzinātu bērnu, otrā pieteicēja baidījās par sava bērna veselības stāvokli, jo viņa bija lietojusi t.s. nākamā rīta tableti, bet trešā pieteicēja baidījās par to, kā retas formas vēzis, ar kuru viņa slimoja, ietekmēs viņas un bērna veselību. 

Sūdzība
Pieteicējas sūdzējās saskaņā ar Konvencijas 8.pantu par aborta veikšanas aizliegumu Īrijā uz veselības un labklājības pamatiem.

Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka jēdziens “privātā dzīve” sevī ietver arī lēmumus par to, vai dzemdēt vai nedzemdēt bērnu vai kļūt par ģenētiskiem vecākiem. Tomēr sievietes tiesības uz viņas privāto dzīvi jāizsver ar citām konkurējošām tiesībām un brīvībām, tai skaitā nedzimuša bērna tiesībām. Ne visi noteikumi par grūtniecības pārtraukšanu aizskar mātes tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr aizliegums pirmajai un otrajai pieteicējai veikt abortu uz veselības un labklājības pamatiem aizskāra viņu tiesības uz privāto dzīvi.

Tiesa uzskatīja, ka tiesību aizskārumam bijis likumīgs mērķis – ētisku principu aizsardzība, no kuriem nedzimuša bērna tiesības uz dzīvi bija viens aspekts. Izvērtējot aizskāruma samērīgumu, Tiesa ņēma vērā vairākus faktorus:

  • Lielākais vairums Eiropas valstu atļauj aborta veikšanu, jo īpaši uz veselības un labklājības pamatiem. 
  • Tomēr Eiropas valstu starpā nepastāv vienprātība par dzīvības sākšanās zinātnisko un juridisko definīciju, tādējādi ir neiespējami atbildēt, vai nedzimis bērns ir persona, kura ir aizsargājama ar Konvencijas 2.panta mērķiem. 
  • Jautājums pats par sevi ir ļoti jūtīgs un cieši saistīts ar morāles vērtībām, tādēļ nacionālā valdība ir labākā pozīcijā, lai izlemtu, vai panākts taisnīgs līdzsvars starp konfliktējošām interesēm. 

Tā kā pirmās divas pieteicējas varēja saņemt informāciju par aborta veikšanu, kā arī viņas varēja aizbraukt uz citu valsti, lai to veiktu, Tiesa sprieda, ka aizliegums Īrijā nodrošināja taisnīgu līdzsvaru starp pirmās un otrās pieteicējas tiesībām uz privāto dzīvi un piesauktajām nedzimušā bērna tiesībām.

Lemjot par trešās pieteicējas gadījumu, Tiesa atzīmēja, ka aborta veikšana Īrijā ir pieļaujama, ja pastāv reāls un būtisks risks mātes dzīvībai. Tomēr Tiesa sprieda, ka trešās pieteicējas gadījumā iespēja bija drīzāk teorētiska nekā reāla. Valsts nebija izveidojusi procedūru, lai noteiktu, vai pieteicējas situācijā viņai ir tiesības veikt likumīgu abortu vai nē. Nepastāvēja ne likumi, ne noteikumi, kas izveidotu procedūru, kā arī nepastāvēja vadlīnijas ārstiem. Tādēļ iestādes nebija veikušas savu pozitīvo pienākumu, lai nodrošinātu efektīvu trešās pieteicējas tiesību uz privāto dzīvi aizsardzību, un tādējādi tika pārkāpts Konvencijas 8.pants. 

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes. Uzziniet vairāk!

×