Lietas kopsavilkums

R.R. pret Poliju


Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2011. gada 26. maijs

Fakti
Pieteicēja R.R. kundzei iestājās grūtniecība, bet 16.grūtniecības nedēļā tika atklāts, ka auglim visticamāk veidojas patoloģijas. Lai arī vairāki citi ultraskaņas izmeklējumi, ko veica citi ārsti, uzrādīja tās pašas aizdomas, ārsti atteica nosūtīt pieteicēju uz pirmsdzemdību ģenētisko testēšanu, kas bija vienīgā iespēja, kura varētu apstiprināt vai noliegt šīs aizdomas. Bez galīga apstiprinājuma, ka auglim veidojas patoloģijas, pieteicējai nebija tiesību izdarīt abortu, kā veikšanu viņa apsvēra, bet kas Polijā bija atļauts tikai, ja pastāvēja augsts risks, ka auglim būs smagi un neatgriezeniski defekti, vai viņš cietīs no neārstējamas un dzīvību apdraudošas slimības. Vēlāk pieteicēja dzemdēja meitenīti, kas cieta no Tērnera sindroma.

Sūdzība
Pieteicēja sūdzējās, ka valsts iestāžu bezdarbības rezultātā, neparedzot juridisku regulējumu, kas noteiktu pieeju pirmsdzemdību testiem un grūtniecības pārtraukšanai, viņas tiesības uz privāto dzīvi netika pietiekami aizsargātas.

Tiesas secinājumi
Pirmkārt, Tiesa uzsvēra, ka grūtnieces lēmums turpināt savu grūtniecību vai nē ir saistīts ar privātās dzīves un pašnoteikšanās sfēru. Šajā lietā pieeja abortam kā tāda nebija galvenais jautājums, bet gan laicīga pieeja medicīniskās diagnostikas pakalpojumiem, kas savukārt varētu darīt iespējamu noteikt, vai pastāv nosacījumi likumīgam abortam pieteicējas situācijā.

Tiesa balstīja savu spriedumu uz vairākiem secinājumiem:

  • Nepastāvēja objektīvi iemesli, kādēļ ģenētiskie testi netika veikti tūlīt pēc tam, kad parādījās aizdomas par augļa patoloģijām. 
  • Ja nacionālais likums pieļauj abortu gadījumos, kad auglim ir patoloģijas, ir jāpastāv juridiskam un procesuālam regulējumam, kas var garantēt, ka grūtniecei ir pieejama atbilstoša, pilnīga un ticama informācija par augļa veselību. 
  • Nepastāvēja drošības garantijas vai mehānisms, kas pieejams pieteicējai, lai viņa uzzinātu par savu un sava augļa veselības stāvokli. 

Tādēļ Tiesa sprieda, ka iestādes nebija veikušas savu pienākumu nodrošināt efektīvu pieteicējas privātas dzīves aizsardzību un tika konstatēts Konvencijas 8.panta pārkāpums.

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes. Uzziniet vairāk!

×