Lietas kopsavilkums

Klass un citi pret Vāciju


Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1978. gada 6. septembris

Fakti
Pieteicēji, vairāki Vācijas advokāti, apstrīdēja likuma tiesiskumu, kurš atļāva valsts iestādēm atvērt un pārbaudīt vēstules un noklausīties telefona sarunas ar mērķi aizsargāt valsts drošību. Pieteicēji apstrīdēja likumu uz tā pamata, ka tas nesaturēja prasību informēt personas pēc tam, kad uzraudzība bija beigusies, un ka tas izslēdza jebkādu tiesību aizsardzības līdzekli pret pasākumu norīkošanu un ieviešanu.

Sūdzība
Pieteicēji uzskatīja, ka likums pats par sevi pārkāpa viņu tiesības uz privāto dzīvi. 

Tiesas secinājumi
Tiesa secināja, ka pieteicēju tiesības uz privāto dzīvi nav tikušas pārkāptas, jo pastāvēja atbilstošas un efektīvas garantijas pret uzraudzības sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, un tādējādi iejaukšanās tika uzskatīta par samērīgu.

Tiesa uzsvēra, ka, tā kā visas personas, attiecībā uz kurām apstrīdētais likums varēja tikt piemērots, bija pakļautas riskam, ka viņu korespondence varētu tikt pārtverta, likums iejaucās pieteicēju tiesībās uz cieņu pret viņu privāto dzīvi un korespondenci. 

Tiesa secināja, ka:

  • Iejaukšanās bija noteikta likumā un tai bija leģitīms mērķis – nacionālās drošības garantēšana un nekārtību vai nozieguma novēršana.

  • Tomēr iejaukšanās jābūt samērīgai, un tas attiecas arī uz piemērotu un efektīvu garantiju pastāvēšanu pret uzraudzības sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesa secināja, ka likums saturēja striktus noteikumus par to, kā un kādos gadījumos var tikt piemērota uzraudzība, un tādējādi likums paredzēja iepriekš minētās garantijas. Proti:

  1. Lēmumu, kas ievieš pasākumus, jāpieņem Federālajai ministrijai vai augstākajai Pavalsts iestādei. Tādējādi pastāv procedūra, kas izveidota, lai nodrošinātu, ka pasākumi netiek ieviesti bez pienācīgas un atbilstošas izvērtēšanas;
  2. Pasākumi var būt spēkā tikai ierobežotu laika posmu un tos var atjaunot, tikai pamatojoties uz jaunu pieteikumu;
  3. Pasākumi nekavējoties jāpārtrauc, tiklīdz tie vairs nav nepieciešami;
  4. Visi dati jāiznīcina, tiklīdz tie vairs nav nepieciešami, lai sasniegtu leģitīmu mērķi.

  • Katra indivīda, kuru aizskāruši šie pasākumi, vēlāka informēšana varētu negatīvi ietekmēt ilglaicīgo mērķi, kas sākotnēji bijis par pamatu uzraudzībai. Vēl jo vairāk, šāda paziņošana varētu arī atklāt izlūkošanas dienestu darba metodes un darba laukus, kā arī iespējas identificēt viņu aģentus. Tādējādi šādas informēšanas sistēmas nepastāvēšana tika atzīta par samērīgu.

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma