Infekcijas slimības pandēmija var tikt atzīta par ārkārtas situāciju, kas “apdraud nācijas pastāvēšanu”. Pandēmija var ne tikai apdraudēt ļoti daudzu valsts iedzīvotāju veselību un dzīvību, bet arī radīt pārmērīgu slogu medicīnas pakalpojumu un citu sabiedrības normālai funkcionēšanai būtisku pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc valstis var reaģēt uz pandēmiju, nosakot zināmus cilvēktiesību ierobežojumus, lai ierobežotu infekcijas izplatību.
Atkāpes un ārkārtas pasākumi
Valdība var censties infekcijas izplatību ierobežot dažādos veidos. Covid-19 pandēmijas laikā valstis ieviesa veselu virkni pasākumu, kas ierobežoja tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, pulcēšanās brīvību, pārvietošanās brīvību, tiesības uz brīvību, tiesības uz izglītību un citas tiesības, tostarp tādus pasākumus kā blokāde, komandantstunda, tika aizliegta ne tikai masveida, bet pat mazskaitlīga pulcēšanās, apturētas tiesības apmeklēt cietumos, slimnīcās, pansionātos esošās personas, visiem uzlikts pienākums valkāt masku vai citus aizsarglīdzekļus, skolās un universitātēs tika apturētas klātienes mācības, restorāni, veikali, kinoteātri un citas publiskas vietas tika pilnīgi vai daļēji slēgtas utt.
piemērs Globālās Covid-19 pandēmijas laikā Latvija izmantoja iespēju atkāpties no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, sniedzot paziņojumu, ka valdība aptur klātienes mācību stundas skolās, ierobežo trešo personu piekļuvi slimnīcām, sociālās aprūpes iestādēm, ieslodzījuma vietām, atceļ un aizliedz visus publiskos pasākumus, sapulces un jebkādu pulcēšanos, kā arī ierobežo personu pārvietošanos. Šie pasākumi nozīmēja atkāpšanos no konvencijas 8. panta (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi) un 11. panta 1. punkta (pulcēšanās brīvība), konvencijas Papildu protokola 2. panta (tiesības uz izglītību) un Ceturtā protokola (pilsoņu izraidīšanas aizliegums).
Nepieciešamība un samērīgums
Pandēmijas laikā, īpaši tad, ja slimība ir jauna un tās sekas un izplatīšanās modeļi nav pietiekami izzināti, valstīm parasti ir liela brīvība izlemt, kādi pasākumi veicami krīzes pārvarēšanai. Tomēr arī šiem pasākumiem, tāpat kā visiem pasākumiem, kas tiek ieviesti, atkāpjoties no cilvēktiesībām, ir jābūt stingri pamatotiem ar ārkārtas situācijas apstākļiem. Tas nozīmē, ka atkāpe būs likumīga tikai tad, ja attiecīgie pasākumi būs atbilstoši visām juridiskajām prasībām, tostarp nepieciešamības un samērīguma kritērijiem.
Lēmumi par jaunu pasākumu ieviešanu valdībai ir rūpīgi jāapsver, ņemot vērā visu tai pieejamo informāciju, tostarp arī to, vai piedāvātie pasākumi būs efektīvi un vai nav mazāk ierobežojošu alternatīvu, ar kurām varētu sasniegt tādu pašu rezultātu. Ieviešot cilvēktiesības ierobežojošus pasākumus, valdībai ir jāizvērtē arī tas, vai šie pasākumi nebūs diskriminējoši un neveidos neattaisnojamu nevienlīdzīgu attieksmi.
piemērs Viens no ierobežojošajiem pasākumiem, ko Latvija ieviesa Covid-19 pandēmijas laikā, skāra lielajos tirdzniecības centros ietilpstošo veikalu īpašniekus. Tiem veikaliem, kuriem bija atsevišķa ieeja no ārtelpas, tika atļauts turpināt darbu, savukārt tie, kuriem bija ieeja no tirdzniecības centra iekšpuses, tika uz laiku slēgti. Satversmes tiesa atzina, ka atšķirīgā attieksme nav pamatota attiecībā uz to veikalu īpašniekiem, kuru tirdzniecības vietām nebija atsevišķas ieejas veikalā, bet kuri būtu varējuši tādu ierīkot, lai pircēji veikalā varētu ienākt no ārtelpas, turklāt attiecīgā lēmuma pieņemšanas procesā netika ņemts vērā tas, ka līdz ar attiecīgo pasākumu ir ieviesta arī nevienlīdzīga attieksme pret dažādu veikalu īpašniekiem. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka ar attiecīgo pasākumu pat pandēmijas kontekstā ir pārkāptas tiesības uz īpašumu.
Uzziniet vairāk par juridiskajām prasībām.
Vispārēji ierobežojumi
Parasti valstis, reaģējot uz pandēmiju, var ierobežot tiesības uz privāto dzīvi un pamatbrīvības tādos aspektos, kas saistīti ar lielu pulcēšanos, tā, piemēram, var tikt ierobežota pulcēšanās brīvība. Valstis var ierobežot arī cilvēku pārvietošanos, lai, cik vien tas iespējams, novērstu infekcijas izplatīšanos citos reģionos.
Uzziniet vairāk: