Globālas pandēmijas laikā valsts var ierobežot pārvietošanās brīvību un līdz ar to arī iespējamību, ka tās teritorijā tiks ienesta infekcijas slimība vai jauni vīrusa celmi. Pārvietošanās brīvību var ierobežot tādi valstī ieviesti pasākumi kā blokāde, komandantstunda un ceļošanas aizliegums. Dažos gadījumos valstis var pieprasīt, lai cilvēki, izejot ārpus mājām, ņem līdzi iepriekš aizpildītu dokumentu, kurā norādīts iziešanu attaisnojošs iemesls. Šādi ierobežojumi var būt nepieciešami, lai ierobežotu cilvēku savstarpējus kontaktus un līdz ar to arī jaunu vīrusa celmu izplatīšanos lielākos mērogos. Tomēr šiem pasākumiem jātiek piemērotiem tā, lai cilvēki varētu apmierināt savas pamatvajadzības, piemēram, iegūt pārtiku, medikamentus, medicīnisko palīdzību vai pat vingrot.
Jebkurš šāds pasākums ir rūpīgi jāizvērtē arī attiecībā uz iespējamu nevienlīdzīgu attieksmi, jo, piemēram, blokāde un tamlīdzīgi pasākumi var atšķirīgi ietekmēt cilvēkus atkarībā no viņu ienākumu līmeņa un sociālekonomiskās situācijas.
piemērs Ilgstoša blokāde, kuras laikā cilvēki ir spiesti visu laiku uzturēties savās mājās un tikai uz īsu brīdi drīkst iziet ārpus tām noteikta iemesla dēļ, piemēram, lai iegādātos pārtiku, daudz negatīvāk ietekmē trūcīgākos cilvēkus, kuri dzīvo mazākos mājokļos, nekā tos, kuriem ir augsti ienākumi un kuri dzīvo plašās privātmājās ar iekšpagalmiem.
Latvijā Covid-19 pandēmijas laikā viens no valdības ieviestajiem ierobežojošajiem pasākumiem bija prasība, ka cilvēkiem, pat Latvijas valstspiederīgajiem, kuri vēlas ieceļot Latvijā, izmantojot starptautiska pasažieru pārvadātāja sniegto pakalpojumu, jāuzrāda negatīvs Covid-19 tests. Šāda prasība parastos apstākļos aizskartu ar Latvijas Republikas Satversmes 98. pantu aizsargātās cilvēka tiesības atgriezties savā valstī. Šis jautājums tika nodots izskatīšanai Latvijas Republikas Satversmes tiesā. Tiesa lēma, ka šāda prasība nepārkāpj tiesības brīvi ieceļot valstī, jo līdz ar to tika ieviesti arī vairāki neizdevīgā situācijā esošiem cilvēkiem paredzēti aizsardzības pasākumi, citstarp arī tādi, kas nodrošināja palīdzību cilvēkiem, kuri nevarēja atļauties samaksāt par testu vai segt citus izdevumus, kas saistīti ar atgriešanos Latvijā. Robežsargiem bija dotas tiesības veikt individuālu izvērtējumu un piemērot izņēmumus no noteikumiem, un cilvēki varēja brīvi iebraukt Latvijā ar personīgo transportu neatkarīgi no testa rezultāta.