Visiem cilvēktiesību ierobežojumiem jābūt balstītiem uz likumu. Tas nozīmē, ka valsts amatpersonas var pieņemt individuālus lēmumus par cilvēktiesību ierobežošanu tikai tad, ja to atļauj likums. Parasti likums nosaka arī to, cik lielā mērā cilvēktiesības var tikt ierobežotas un cik liela rīcības brīvība ir valsts amatpersonām attiecīga lēmuma pieņemšanā.
Tomēr daži likumi neatstāj vietu individuālam lēmumam un tieši paredz ierobežojumus, kas jāpiemēro visos gadījumos. Šādus ierobežojumus sauc par vispārējiem pasākumiem vai cilvēktiesību ierobežojumiem, kas ir tieši noteikti likumā. Tie tiek piemēroti vienādi visos gadījumos, uz kuriem attiecas likums, un bez individuāla izvērtējuma.
Šie ierobežojumi var izpausties dažādos veidos. Daudzos gadījumos tie nevis vispār aizliedz cilvēktiesību īstenošanu, bet nosaka veidus vai nosacījumus, saskaņā ar kuriem var tikt īstenoti atsevišķi cilvēktiesību aspekti. Šādi ierobežojumi var būt noteikti kā tiesas dokumentu, nodokļu deklarāciju vai citu dokumentu iesniegšanas termiņi, nosacījumi piekļuvei noteiktām profesijām, vecums, no kura var īstenot tiesības balsot vai tikt ievēlētam, utt.
piemērs Tiesības brīvi izvēlēties profesiju var ierobežot ar prasību iegūt noteiktu izglītību vai licenci. Latvijā personām, kas vēlas kļūt par policistiem, tiesnešiem, ārstiem, gaisa kuģu pilotiem un citiem profesionāļiem, ir jāiegūst augstākā izglītība un atsevišķos gadījumos arī speciāla licence, kas nepieciešama strādāšanai konkrētajā profesijā. Turklāt šī licence var būt periodiski atjaunojama.
Lai arī ierobežojums ir noteikts ar likumu un neparedz vietu individuālam izvērtējumam, tam tomēr jābūt nepieciešamam un samērīgam. Tas nozīmē, ka pirms ierobežojuma noteikšanas likumā ir rūpīgi jāizvērtē visi pamattiesību ierobežojuma pārbaudes elementi, tostarp leģitīmais mērķis, alternatīvie līdzekļi un samērīgums.
Tā kā likumā noteiktie ierobežojumi nav elastīgi un parasti attiecas uz visiem vienādi, likumdevējam īpaša uzmanība ir jāpievērš jebkādai diskriminācijai vai nevienlīdzīgai attieksmei, kas varētu izrietēt no tā, ka likums tiek vienādi piemērots dažādiem cilvēkiem. Tas var nozīmēt, ka dažkārt likumdevējam būs jāparedz izņēmumi no vispārējiem noteikumiem.
piemērs Ja drošības nauda par kasācijas sūdzības iesniegšanu Augstākajā tiesā civillietās ir 300 EUR, tad likumdevējam ir jānodrošina mehānismi, kas ļautu piekļūt tiesai arī tādām personām, kuras atrodas nelabvēlīgā sociālekonomiskajā situācijā un nevar atļauties iemaksāt pilnu drošības naudu.
Uzziniet vairāk par cilvēktiesību ierobežojumu pārbaudi.
Dažos gadījumos likumi tiek formulēti kā vispārēji aizliegumi īstenot dažus cilvēktiesību aspektus. Tos dažkārt dēvē arī par absolūtiem aizliegumiem.
piemērs Latvijā vēl nesen Bērnu tiesību aizsardzības likums visām personām, kuras sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, aizliedza veikt jebkuru darbu vai strādāt jebkurā profesijā, kas prasa tiešu ilgstošu vai regulāru kontaktu ar bērniem. Likums neparedzēja nekādus izņēmumus vai individuālu personas un tās situācijas izvērtējumu.
Latvijas Republikas Satversmes tiesa aizliegumu uzskata par absolūtu, ja:
- tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, t. i., neparedz individuālu izvērtējumu un tātad arī nekādus izņēmumus
- tas nav terminēts, proti, ir noteikts uz mūžu
Šādos gadījumos Satversmes tiesa uzliek likumdevējam pienākumu īpaši rūpīgi izvērtēt absolūtā aizlieguma nepieciešamību un samērīgumu. Jo īpaši Satversmes tiesa pieprasa, lai likumdevējs:
- pienācīgi pamato absolūtā aizlieguma nepieciešamību (leģitīmo mērķi)
- rūpīgi izvērtē absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas
- pienācīgi pamato to, kādēļ, paredzot kādus izņēmumus vai individuālu izvērtējumu, leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tikpat efektīvi
Ja ar likumu ir noteikti cilvēktiesību ierobežojumi un it īpaši absolūts aizliegums, tad likumdevējam jāuzņemas īpaša atbildība par tā samērīguma izvērtēšanu likumdošanas procesā. Tas ir spēkā neatkarīgi no tā, vai “likumu” pieņem Saeima vai Ministru kabinets, vai kāda cita valsts institūcija, kas ir tiesīga pieņemt vispārsaistošus noteikumus.
Ja ierobežojumu ieviešanas procesā nav iespējams tos mīkstināt vai pielāgot personu individuālajiem apstākļiem, tad likumdošanas procesā ir jābūt atspoguļotam padziļinātam samērīguma izvērtējumam, kas aptver visus cilvēktiesību ierobežojuma pārbaudes aspektus. Šādam izvērtējumam jābūt īpaši rūpīgam tad, ja attiecīgie ierobežojumi ir absolūti vai attiecas uz ļoti strīdīgu jautājumu, kas ietekmē svarīgus cilvēktiesību aspektus.
piemērs Izvērtējot likumus, kas aizliedz valkāt noteiktu kādas reliģijas dogmām atbilstošu apģērbu, vai likumus, kas liedz balsstiesības tādām personu grupām kā ieslodzītie, tiesas īpašu uzmanību pievērš attiecīgā likuma tapšanas vēsturei un tā izstrādes procesā veiktā cilvēktiesību ierobežojumu izvērtējuma kvalitātei. Tādēļ likumdevējam ir rūpīgi un padziļināti jāizvērtē paredzētie cilvēktiesību ierobežojumi, to nepieciešamība un tas, kā tie ietekmēs dažādas personas.
Ikvienai personai, kuras cilvēktiesības ir ierobežotas, ir tiesības apstrīdēt attiecīgā ierobežojuma likumību un pamatotību. Šīs tiesības ir zināmas kā tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli.
Šīs tiesības ikvienam, kurš uzskata, ka viņa cilvēktiesības ir nepamatoti ierobežotas, garantē pieeju tiesai vai citai neatkarīgai iestādei, kas var izskatīt sūdzību visos tās aspektos un piedāvāt preventīvus līdzekļus vai vismaz kompensāciju gadījumā, kad tiesības jau ir pārkāptas.
piemērs Ja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ir atteikusies izmaksāt slimības pabalstu, attiecīgais lēmums var tikt apstrīdēts administratīvajā tiesā.
Uzziniet vairāk par administratīvo tiesu.
Tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecas arī uz likumdošanas ceļā noteiktajiem cilvēktiesību ierobežojumiem, tostarp absolūtajiem aizliegumiem. Latvijā šādu līdzekli var meklēt Satversmes tiesā, kas pārbauda likumu atbilstību cilvēktiesībām.
Uzziniet vairāk par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli un Latvijas Republikas Satversmes tiesu.