Ko sevī ietver pienākums aizsargāt tiesības uz dzīvību, un kā novērtēt, vai ir noticis šo tiesību pārkāpums?
Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Tas nozīmē, ka valsts darbinieki ne tikai nedrīkst bez attaisnojoša iemesla atņemt dzīvību, bet viņiem tā arī aktīvi jāaizsargā un jāizmeklē jebkurš nedabiskas nāves gadījums.
Tas nozīmē, ka:
- valsts darbinieki drīkst pielietot letālu spēku tikai noteiktās izņēmuma situācijās un tikai tad, kad tas ir absolūti nepieciešams;
- ja valsts darbinieki apzinās, ka kāda dzīvība ir briesmās vai tai var draudēt briesmas, viņiem ir pienākums darīt visu, kas saprātīgi iespējams, lai to aizsargātu;
- ja kāda dzīvība ir laupīta, valstij ir pienākums attiecīgo gadījumu izmeklēt.
Lasiet vairāk:
Vispārīgie principi
Vispār valsts darbinieki, kā, piemēram, policisti, cietuma personāls vai robežsargi, nedrīkst, savus darba pienākumus veicot, pielietot letālu spēku. Tomēr izņēmuma gadījumos viņi var būt spiesti šādu spēku pielietot, lai novērstu vēl lielāku kaitējumu. Valsts darbinieki drīkst pielietot letālu spēku vienīgi tādēļ:
- lai aizsargātu citas personas no pretlikumīgas vardarbības;
- lai veiktu likumīgu aizturēšanu;
- lai nepieļautu likumīgi aizturētas personas bēgšanu;
- lai apspiestu sacelšanos vai dumpi.
piemērs Cietumsargs drīkst pielietot šaujamieroci pret personu, kas cenšas izbēgt no cietuma un var apdraudēt citas personas. Tomēr cietumsargs nedrīkst šaut uz personu, kura atsakās no pārvietošanas uz citu vietu, taču neapdraud citu personu dzīvību vai veselību.
svarīgi Personas tīša nonāvēšana ir aizliegta.
Letāla spēka pielietošanas kārtībai jābūt noteiktai nacionālajā likumā, un valsts darbiniekiem stingri jāievēro attiecīgā likuma noteikumi.
Novērtēšanas kritēriji
Letāls spēks var tikt pielietots tikai izņēmuma gadījumos un samērīgi ar draudiem, ko persona rada! Ja spēka pielietošanas rezultātā iestājusies personas nāve, valsts pienākums ir pierādīt, ka:
- letāls spēks tika pielietots kāda iepriekš minētā leģitīmā mērķa dēļ;
- nebija citu efektīvu līdzekļu konkrētās situācijas atrisināšanai un
- letāla spēka pielietošana bija samērīga ar personas veikto nodarījumu un tās radīto apdraudējumu (piemēram, ka šaujamierocis netika pielietots tikai tādēļ, lai atturētu personu sākt dūru cīņu ar citu personu, vai ka persona, cenšoties izvairīties no likumīgas aizturēšanas, nopietni apdraudējusi citas personas).
Valstij var nākties uzņemties atbildību neatkarīgi no tā, vai valsts darbinieku rīcība ir tiešais vai netiešais personas nāves cēlonis un vai viņi šo personu nogalinājuši tīši vai netīši. Tādēļ letāls spēks vienmēr jāpielieto uzmanīgi un, ja iespējams, to rūpīgi izplānojot un ņemot vērā apdraudējumu, ko šā spēka pielietošana var radīt citām klātesošām personām.
Ja valsts darbinieki, pielietojot letālu spēku, šos noteikumus nav ievērojuši, un viņu rīcības rezultāts ir personas nāve, tad tiesības uz dzīvību, visticamāk, ir pārkāptas.
Ja valsts iestādes zina vai tām vajadzētu zināt, ka kādai dzīvībai draud reālas un tūlītējas briesmas, tām jāveic visas nepieciešamās un saprātīgās šo briesmu novēršanai nepieciešamās darbības.
piemērs Policistiem vai cietuma darbiniekiem apcietinātais, kuram citi apcietinātie ir uzbrukuši un to pakļāvuši reāliem nāves draudiem, ir jāpārvieto uz citu kameru.
Īpaši uzmanīgi jāizturas pret personām, kuras atrodas valsts kontrolē, tādām kā apcietinātie vai ieslodzītie, jo šādas personas nāves gadījumā valstij būs pienākums to izskaidrot.
piemērs Ja apcietinātais ir nopietni ievainots vai izrāda pašnāvnieciskas tieksmes, taču nesaņem mediķa vai speciālista palīdzību un tāpēc iet bojā, visticamāk var tikt atzīts, ka valsts pienākums – aizsargāt dzīvību – netika izpildīts.
Tomēr valsts pienākums aizsargāt dzīvību nenozīmē, ka valsts iestādēm būtu jāveic tādas darbības, kuras no tām gaidīt nebūtu saprātīgi vai kuras veikt gluži vienkārši nav iespējams.
Iekšējās drošības birojam vai Prokuratūrai ir pienākums pienācīgi izmeklēt jebkuru gadījumu, kad jūsu ģimenes loceklis vai tuvs radinieks miris apcietinājumā vai ieslodzījumā. Kaut arī valsts šādā gadījumā var nebūt tieši atbildīga, tai ir pienācīgi jāizmeklē notikuma apstākļi un jākonstatē, kurš varētu būt atbildīgs par jūsu ģimenes locekļa vai radinieka nāvi.
Izmeklēšana jāuzsāk nekavējoties, un tai jābūt rūpīgai un efektīvai.
Ja valsts nenodrošina jūsu ģimenes locekļa vai radinieka nāves apstākļu izmeklēšanu, tad neatkarīgi no tā, vai valsts darbinieki bijuši iesaistīti nāves izraisīšanā vai ne, tiks uzskatīts, ka tiesības uz dzīvību ir pārkāptas.