Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tai ir gan negatīvi pienākumi (“kaut ko nedarīt”), gan pozitīvi pienākumi (“kaut ko darīt”). Šī pieeja attiecināma arī uz tehnoloģiju jomu.

Pienākums atturēties no pārkāpumiem

Valstij ir pienākums atturēties no tādas rīcības vai tādu apstākļu radīšanas, kas var novest pie cilvēktiesību pārkāpumiem. Tehnoloģiju kontekstā tas nozīmē, ka valstij ir jānodrošina, lai:

Ja valsts rīcība izraisa cilvēktiesību pārkāpumu, valsts par to var tikt saukta pie atbildības.

Pienākums aktīvi aizsargāt pret pārkāpumiem

Valstij ir arī pozitīvs pienākums aizsargāt cilvēktiesības. Tas nozīmē, ka tai ir jāizstrādā atbilstoši normatīvie akti un politika, kas nodrošina cilvēktiesību ievērošanu tehnoloģiju kontekstā.

Piemēram, ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi paredz, ka valstīm ir pienākums:

  • pieņemt atbilstošus tiesību aktus un regulāri izvērtēt, vai tie atbilst cilvēktiesību aizsardzības prasībām;
  • nodrošināt uzņēmumiem vadlīnijas par cilvēktiesību ievērošanu;
  • veicināt un nepieciešamības gadījumā arī noteikt pienākumu uzņēmumiem sniegt informāciju par cilvēktiesību ievērošanu.

Valsts nav tieši atbildīga par privātpersonu veiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomēr, ja uzņēmumi kontrolē tehnoloģijas, valstij joprojām ir pienākums izveidot efektīvu normatīvo un institucionālo ietvaru, kas ļauj personām īstenot savas tiesības un piekļūt efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Valsts var tikt saukta pie atbildības par cilvēktiesību pārkāpumiem, ja tā nespēj veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu, izmeklētu, kompensētu cilvēktiesību pārkāpumus, kas radušies privātpersonu rīcības rezultātā, vai sodītu par šādiem pārkāpumiem.

Uzziniet vairāk par cilvēktiesību institūcijām, kas var palīdzēt.

Resursi

Atjaunots 23/01/2026