Satversmes tiesa
2003. gada 27. jūnijs
Sūdzība
Pieteicēja Strodes kundze sūdzējās, ka viņas tiesības uz taisnīgu tiesu ir pārkāptas ar Civilprocesa likuma normu, kas nosaka, ka tikai zvērināti advokāti var iesniegt sūdzību par tiesību normu piemērošanas jautājumiem (kasācijas sūdzību) kasācijas instances tiesai. Viņa sūdzējās, ka tas viņai liedza iespēju iesniegt kasācijas sūdzību, jo viņas ienākumu līmenis bija pārāk zems, lai atļautos nolīgt advokātu.
Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka tiesības uz pieeju tiesai ir tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa. Šī tiesība nav absolūta, un tā var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi kalpo leģitīmam mērķim un ir samērīgi. Tiesa atgādināja, ka kasācijas instances tiesai ir īpašs valsts uzdevums – nodrošināt pareizu un vienveidīgu likumu piemērošanu. Tiesa uzsvēra, ka profesionāli sagatavotas prasības, kuras pieteicēja nebūtu varējusi pati sagatavot, dotu kasācijas instances tiesai iespēju veikt tās valstisko uzdevumu un efektīvāk aizsargātu arī pieteicējas tiesības. Tādēļ pienācīgi apmācīta un profesionāla jurista dalība procesā būtu patiešām obligāta.
Tomēr Tiesa konstatēja, ka bez zvērinātiem advokātiem bija arī citas personas, kurām bija pietiekams zināšanu un prakses līmenis, kas bija vajadzīgs, lai nodrošinātu kvalitatīvu pārstāvību kasācijas instances tiesā. Piemēram, tās būtu personas ar doktora grādu tiesībās, juridiskas personas, kas sniedz juridiskos pakalpojumus, valsts iestādes un citas pienācīgi kvalificētas personas. Tiesa arī konstatēja, ka valsts nodrošināja juridisko palīdzību personām, kuras bija oficiāli atzītas par maznodrošinātām, tikai kriminālprocesā. Turklāt problēma pastāvēja arī tajā gadījumā, kad personas, kuras ienākums bija nedaudz virs noteiktās robežas, līdz kurai personu atzina par “maznodrošinātu”, arī nevarēja saņemt advokāta palīdzību. Tādēļ Tiesa konstatēja, ka civilstrīdā prāvniekiem, kas nevar atļauties samaksāt par profesionāliem juridiskiem pakalpojumiem, jādod tiesības pieprasīt juridisko palīdzību no valsts. Tādējādi Tiesa sprieda, ka apstrīdētās tiesību normas nebija savienojamas ar tiesībām uz taisnīgu tiesu.