Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2013. gada 4. jūnijs
Fakti:
Sūdzības iesniedzēji, Peruzzo kungs un Martensa kungs, bija Vācijas pilsoņi, kuri iepriekš bijuši krimināli sodīti. Pēc viņu notiesāšanas par smagiem noziegumiem, Vācijas tiesa abiem uzdeva nodot DNS paraugu iekļaušanai valsts datu bāzē, kas tiek izmantota aizdomās turamo identificēšanai iespējamajās nākotnes izmeklēšanās. Šie rīkojumi tika pieņemti saskaņā ar Vācijas Kriminālprocesa kodeksu, kas paredz šādu pasākumu veikšanu, ja persona ir izdarījusi smagu noziegumu un tiek uzskatīts, ka tā varētu atkārtoti izdarīt noziedzīgu rīcību. Abi pieteikuma iesniedzēji apstrīdēja šos rīkojumus, argumentējot, ka tie pārkāpj viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Sūdzība:
Pieteikuma iesniedzēji apgalvoja, ka saskaņā ar 8. pantu, obligātā DNS profilu vākšana un glabāšana, lai noteiktu viņu identitāti iespējamos nākotnes kriminālprocesa ietvaros, ir nesamērīga iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, proti, tiesībās uz informācijas privātumu.
Tiesas secinājumi:
Tiesa atzina, ka DNS profilu ievākšana un glabāšana rada iejaukšanos pieteikuma iesniedzēju privātajā dzīvē, kā to paredz 8. pants. Tomēr tā secināja, ka šī iejaukšanās bija pamatota. Tiesa norādīja, ka attiecīgais pasākums balstījās uz skaidru nacionālo tiesību normu, tas kalpoja leģitīmam mērķim - noziedzības novēršanai - un bija samērīgs ar šo mērķi. Vācijas sistēma ietvēra būtiskus drošības pasākumus, piemēram, skaidrus ierobežojumus DNS datu uzglabāšanai un izmantošanai, piekļuves ierobežojumus, kā arī regulāru nepieciešamības pārskatīšanu, pieaugušajiem nosakot maksimālo uzglabāšanas termiņu 10 gadi. Turklāt šis pasākums tika piemērots tikai personām, kas notiesātas par smagiem noziegumiem un kuras tika atzītas par personām ar risku atkārtoti veikt noziegumu. Ņemot vērā šos aizsardzības mehānismus un valsts rīcības brīvības apjomu, Tiesa atzina, ka iejaukšanās bija samērīga, un pieteikumus noraidīja kā acīmredzami nepamatotus.