Valsts policija un pašvaldības policija ir tiesībaizsardzības iestādes, kurām ir tiesības reaģēt uz vardarbību ģimenē gadījumos, kad ir apdraudēta cilvēka drošība, veselība vai dzīvība. Valsts policijai un pašvaldības policijai ir tiesības sakarā ar vardarbību ģimenē pieņemt lēmumu par nošķiršanu (vai lēmumu par aizsardzību) un nodrošināt cietušo pret iespējamiem varmākas turpmākajiem uzbrukumiem.
Ir svarīgi saprast, ka vardarbība ģimenē ir nevis gluži vienkārši “ģimenes konflikts” vai “strīds”, bet gan ļoti nopietns tiesību uz drošību, kā arī fizisko un garīgo veselību pārkāpums. Neviens šīs tiesības nezaudē, uzsākot intīmas partnerattiecības vai stājoties laulībā. Tādēļ valstij ir pienākums aizsargāt jebkuru, kas cieš no vardarbības ģimenē, un pret šo parādību izturēties kā pret noziegumu.
Policijai ir juridisks pienākums reaģēt uz jebkuru vardarbību ģimenē. Tātad gadījumā, ja pats savā ģimenē tiekat pakļauts vardarbībai un jūsu drošība, veselība vai dzīvība ir apdraudēta, jums ir tiesības zvanīt policijai (112 vai 110), lai saņemtu aizsardzību. Faktiski vairumā gadījumu policija ir pirmā iestāde, kas reaģē uz vardarbību ģimenē.
Kurš var izsaukt policiju?
Varbūt zināmās ar vardarbību ģimenē saistītās situācijās upurim nav iespējas piezvanīt policijai. Daudzi vardarbības upuri stāsta, ka, tiklīdz pacēluši klausuli, lai piezvanītu policijai, varmāka atņēmis telefonu. Turklāt vardarbības upuris var būt arī pārāk iebiedēts, lai vērstos policijā.
svarīgi Zvanīt policijai un ziņot par notikušo cietušais var arī pēc fiziskās vardarbības akta, tiklīdz viņam ir iespēja vērsties pēc palīdzības.
Nav nepieciešams, lai policijai zvanītu tieši pats vardarbības upuris, to var darīt arī jebkurš ģimenē notiekošās vardarbības liecinieks, piemēram, kaimiņi, kas dzirdējuši ļaunu vēstījošu troksni, vai bērns, kas pieredzējis vardarbību ģimenē un tādējādi arī pats ir tās upuris. Dažreiz vardarbības upurim nav iespēju pašam zvanīt uz numuru 112 vai 110, bet viņš var nosūtīt ziņu draugam vai ģimenes loceklim, lai tas paziņo policijai par notikušo uzbrukumu, jo uz to reaģēt policijai ir pienākums.
Bērns, kas pats kļuvis par fiziskas, seksuālas vai citādas vardarbības upuri, ir tiesīgs patstāvīgi zvanīt policijai uz numuru 112 vai 110. Šādā gadījumā nav nepieciešams, lai viņu pārstāvētu likumiskais aizbildnis.
Policijas pienākumi
Pēc zvana saņemšanas policijai ir pienākums ierasties notikuma vietā 15 minūšu laikā pilsētas vai 25 minūšu laikā lauku teritorijā.
Kad policijas amatpersonas pēc signāla par vardarbību ģimenē ieradušās notikuma vietā, tām ir tiesības pieņemt lēmumu par nošķiršanu, lai aizliegtu varmākam tuvoties savai dzīvesvietai uz laiku līdz astoņām darba dienām gadījumos, kad pastāv turpmākas vai atkārtotas vardarbības risks.
Kādas cilvēktiesības varētu būt pārkāptas?
Diemžēl realitāte ir tāda, ka ne katra policijas amatpersona ir apmācīta rīkoties dažādos ar vardarbību ģimenē saistītos gadījumos un, ja tā neparūpējas par cietušā drošību, var tikt pārkāptas viņa cilvēktiesības. Piemēram, gadījumā, ja policijas amatpersona nespēj noteikt, kurš ir primārais agresors, bet kurš – upuris, un nepieņem lēmumu par nošķiršanu, kas nepieciešams, lai aizsargātu upuri, nevis varmāku, šī kļūda var novest pie tā, ka vardarbība ģimenē turpinās.
Valstij jānodrošina rūpīga izpēte, lai novērstu, izmeklētu un saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem sauktu personu pie atbildības par vardarbību – vienalga, vai pie tās vainīga valsts amatpersona vai privātpersona. Neadekvāta policijas reakcija uz vardarbību ģimenē var tikt kvalificēta kā valsts nespēja gādāt par vardarbības upuru drošību.
Tiesības uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi
Operatīvie pasākumi, kurus policijai ir pienākums piemērot, lai aizsargātu no vardarbības ģimenē cietušo personu un tās bērnus, ir viens no līdzekļiem, kurus valsts izmanto cietušo personu cilvēktiesību aizsardzībai. Ja policijas reakcija uz vardarbību ģimenē nav adekvāta, var būt pārkāptas tiesības uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, kā arī tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
Diskriminācijas aizliegums
Vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par vienu no formām, kādās izpaužas diskriminācija pret sievietēm, jo visbiežāk par šādas vardarbības upuriem kļūst tieši sievietes. Ja valsts (šajā gadījumā – policija) nav efektīvi reaģējusi uz vardarbību ģimenē un nav nodrošinājusi aizsardzību vardarbības upuriem, kad viņu dzīvība, brīvība vai veselība bija reāli apdraudēta, var tikt konstatēts, ka ir pārkāpts diskriminācijas aizliegums saistībā ar tiesībām uz dzīvību un/vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kā arī saistībā ar tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.