Kas ir diskriminācija?
Diskriminācija notiek, ja pret personu izturas savādāk, nekā pret citām personām līdzīgā situācijā kādas noteiktas personai piemītošas īpašības dēļ, piemēram, rases, etniskās izcelsmes, dzimuma, valodas, reliģijas vai citas.
Diskriminācija ir aizliegta, jo tā ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kas ir cilvēktiesību pamats.
Pastāv trīs diskriminācijas veidi:
1. Tiešā diskriminācija
Notiek, ja personu tieši ietekmē atšķirīga attieksme.
2. Netiešā diskriminācija
Notiek, kad likums vai politika šķietami attiecas uz visiem vienādi un ir neitrāla (nediskriminējoša), bet patiesībā diskriminē noteiktu grupu.
3. Diskriminācija asociācijas dēļ
Notiek, ja diskriminējoša attieksme pret vienu personu attiecas arī uz citu personu, kas ir ar to cieši saistīta (piemēram, vecāks – bērns).
Kādi ir iespējamie diskriminācijas pamati?
Saraksts nav pilnīgs, un diskriminācija var notikt uz dažādiem pamatiem. Visizplatītākie ir:
- Rase, etniskā izcelsme un krāsa
- Dzimums un seksuālā orientācija
- Valoda
- Reliģija
- Politiskais vai cits viedoklis
- Ģimenes vai vecāku stāvoklis
- Imigrācijas statuss
Vai diskriminācija ir attaisnojama?
Jā, ne visi diskriminācijas gadījumi ir aizliegti.
Atšķirīga attieksme nebūs cilvēktiesību pārkāpums, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamatojums un ja tai ir leģitīms mērķis (piemēram, valsts drošības aizsardzība, miera atjaunošana vai cits).
Pastāv arī pozitīvas rīcības jēdziens – labvēlīga attieksme pret grupām, kuras tradicionāli ir nelikumīgi diskriminētas (piemēram, etniskās minoritātes un sievietes).
piemērs Lietā Andrle pret Čehijas Republiku Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka zemāks pensionēšanās vecums (57 vai mazāks) sievietēm, kuras bija audzinājušas bērnus, salīdzinot ar vīriešiem (60 gadi), nav nelikumīgs, jo likuma mērķis ir “kompensēt faktisko nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm”.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Tā kā valsts ir galvenais cilvēktiesību garants, tai ir jānodrošina diskriminācijas aizlieguma ievērošana.
Valsts pienākumi ir divējādi: negatīvie (pienākumi kaut ko "nedarīt") un pozitīvie (pienākumi kaut ko "darīt").
Negatīvais pienākums nosaka, ka valsts iestādes nedrīkst veikt diskrimināciju nelikumīgu iemeslu dēļ.
Pozitīvais pienākums paredz, ka valsts:
- pieņem likumus, kas nav diskriminējoši
- aizliedz nelikumīgu diskrimināciju
- efektīvi izmeklē gadījumus, kad persona ir cietusi no nepamatoti nelabvēlīgas attieksmes
- citādi koriģē sabiedrībā pastāvošo faktisko nevienlīdzību (atbalstot tradicionāli neaizsargātākās vai mazāk aizsargātās grupas)
Šo tiesību starptautiskā atzīšana
Diskriminācijas aizliegums izriet no vienlīdzības principa: visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi. Neviena personas īpašība vai statuss nav pamatots iemesls nelabvēlīgai attieksmei.
1948.gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 7. pants nosaka:
Visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un visiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību. Visiem ir tiesības uz vienlīdzīgu aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju, kas pārkāpj šo Deklarāciju, un pret jebkādu kūdīšanu uz šādu diskrimināciju.
Šis aizliegums ir atrodams arī visās svarīgākajās starptautiskajās un reģionālajās cilvēktiesību konvencijās. Turklāt pastāv daudzas specializētas konvencijas, kas no diskriminācijas aizsargā dažādas neaizsargātas grupas, piemēram, sievietes, cilvēkus ar invaliditāti un viesstrādniekus.