Kas ir īpašuma aizsardzība?
Īpašums, vienkāršā izteiksmē, ir objekts(-i), kas pieder kādam.
Īpašuma aizsardzība ir noteikums, kas nodrošina, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu un to nedrīkst atņemt.
piezīme Saskaņā ar šo noteikumu īpašums neaprobežojas tikai ar taustāmām lietām: tas ietver arī, piemēram, uzņēmuma akcijas, intelektuālo īpašumu (piemēram, preču zīmes) un sociālā nodrošinājuma pabalstus. Dažos gadījumos pat personas profesionālā prakse (piemēram, medicīniskā vai juridiskā) var tikt kvalificēta kā “īpašums”.
Vai īpašuma atņemšana var būt attaisnojama?
Jā, šīs tiesības nav absolūtas. Personai īpašums var tikt atņemts sabiedrības interesēs un likumā noteiktajā kārtībā.
Likumīgās sabiedrības intereses ietver:
- lielāka sociālā taisnīguma nodrošināšanu cilvēku mājokļu jomā
- zemes un pilsētas attīstības plānu pieņemšanu
- masveida bezpajumtniecības novēršanu
- pasākumus narkotiku kontrabandas un kontrabandas apkarošanai
- nodokļu nemaksāšanas novēršanu
Šis nav izsmeļošs saraksts: tas, vai sabiedrības intereses ir likumīgas, tiek noteikts katrā gadījumā atsevišķi.
Pat ja īpašuma atņemšana tiek veikta sabiedrības interesēs, tai ir jābūt samērīgai – tas nozīmē, ka pasākumam jāatbilst mērķim, un tas nedrīkst pārsniegt tā sasniegšanai nepieciešamo. Šādos gadījumos valstij parasti ir pienākums izmaksāt kompensāciju skartajam īpašniekam. Precīzs atlīdzības apmērs tiek noteikts katrā gadījumā atsevišķi – tā ne vienmēr būs pilna īpašuma tirgus vērtība.
piemērs Lietā Tre Traktörer Aktiebolag pret Zviedriju varas iestādes atsauca pieteikuma iesniedzējam (uzņēmumam, kas pārvalda restorānu) licenci servēt alu, vīnu un dažādus alkoholiskos dzērienus nepareizas saimnieciskas pārvaldības un nepilnīgas grāmatvedības dēļ. Tiesa nekonstatēja īpašumtiesību pārkāpumu, jo pasākumi bija vērsti uz vispārējām interesēm – alkohola lietošanas un tā pārmērīgas lietošanas ierobežošanu.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Tā kā valsts ir galvenais cilvēktiesību garants, tai ir jānodrošina īpašuma aizsardzības ievērošana.
Valsts pienākumi ir divējādi: negatīvie (pienākumi kaut ko "nedarīt") un pozitīvie (pienākumi kaut ko "darīt").
Negatīvās saistības nosaka, ka valsts nedrīkst nelikumīgi iejaukties šajās tiesībās.
Pozitīvie pienākumi ietver juridisku mehānismu izveidi, kas nodrošina īpašuma tiesību ievērošanu un atbilstošus tiesiskās aizsardzības līdzekļus pārkāpumu gadījumā.
Šo tiesību starptautiskā atzīšana
Tiesības uz īpašumu ir cieši saistītas ar personas brīvību. Kara laikā upuriem tiek atņemtas ne tikai dzīvības, bet galvenokārt arī viņu īpašums. Cilvēktiesību ievērošana tādējādi arī ietver cieņu pret to, kas cilvēkam pieder.
Pirmā cilvēktiesību kataloga – 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas – 17. pantā teikts:
1. Ikvienam ir tiesības uz īpašumu atsevišķi, kā arī kopā ar citiem.
2. Nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt īpašumu.
Šīs tiesības ir ietvertas arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokolā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā arī citās starptautiskajās konvencijās.
piezīme Šīs tiesības nav skaidri minētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām vai Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.