Kas ir pulcēšanās un biedrošanās brīvība?

Pulcēšanās brīvība ļauj jebkurai personai pulcēties grupās, lai saskaņoti un mērķtiecīgi rīkotos. Pulcēšanās nav tikai jebkura cilvēku grupa, kurā katrs rīkojas atsevišķi, bet gan kolektīva rīcība: piemēram, gājiens, protests vai demonstrācija. Apvienošanās brīvība ļauj jebkurai personai pievienoties grupai vai organizācijai, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Tā var būt arodbiedrība, profesionāla asociācija vai cita organizācija. Pulcēšanās un biedrošanās brīvība ne tikai nodrošina tiesības piedalīties pulcēšanās vai biedrošanās pasākumos, bet arī nodrošina, ka nevienu nevar piespiest pievienoties.

Kādi ir pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumi?

Šīs tiesības attiecas uz privātām un publiskām, statiskām un dinamiskām sapulcēm - atslēgas vārds ir "miermīlīgas". Tādējādi vardarbīgas pulcēšanās nav aizsargātas. 

Kopumā pulcēšanās un biedrošanās brīvība nav absolūta, un tādēļ tā var tikt ierobežota. Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir noteikti trīs kritēriji, kuriem jāatbilst, lai ierobežojums būtu tiesisks:

1. Ierobežojums ir paredzēts ar likumu: valsts tiesību aktos ir noteikums, kas pieļauj šādu ierobežojumu

2. Ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā: 

  • valsts drošības vai sabiedrības drošības interesēs 
  • lai novērstu nekārtības vai noziegumus
  • veselības vai morāles aizsardzībai
  • lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības

3. Ierobežojums ir samērīgs (nepārsniedz vajadzīgo, lai sasniegtu izvirzīto mērķi)

Šos kritērijus ir vispārēji pieņēmušas un piemērojušas arī citas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas, un tos ievēro daudzu valstu lēmējinstitūcijas.

Kas aizsargā pulcēšanās un biedrošanās brīvību?

Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tās pienākumi ir divejādi: negatīvi (pienākumi "kaut ko nedarīt") un pozitīvi (pienākumi "kaut ko darīt"). 

Negatīvais pienākums ir atturēties no patvaļīgas iejaukšanās pulcēšanās un biedrošanās brīvībā, tādējādi radot vidi, kurā cilvēki var brīvi pulcēties un veidot apvienības. Pozitīvais pienākums ir nodrošināt šīs brīvības aizsardzību. Lai to panāktu, valstij ir jāpieņem attiecīgi likumi, jābūt funkcionējošai tiesu sistēmai, jāveic drošības pasākumi, lai nodrošinātu pulcēšanās drošību utt.

Pulcēšanās un biedrošanās brīvības starptautiska atzīšana

Pirmā nozīmīgā cilvēktiesību dokumenta - 1948. gadā pieņemtās Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas - 20. panta 1-2. punktā teikts: 

Ikvienam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Nevienu nedrīkst piespiest piederēt kādai apvienībai.

Šī brīvība vēlāk tika iekļauta starptautiskās un reģionālās cilvēktiesību konvencijās. Starptautiskā Darba organizācija ir pieņēmusi atsevišķu konvenciju, kas aptver dažādus biedrošanās brīvības aspektus - Konvenciju par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību apvienoties organizācijās.

Arī ANO Cilvēktiesību komiteja ir uzsvērusi pulcēšanās tiesību nozīmi, norādot, ka:

Tās ir svarīgas pašas par sevi, jo aizsargā cilvēku spēju īstenot individuālo autonomiju, solidarizējoties ar citiem. Kopā ar citām saistītajām tiesībām tās ir arī pamats līdzdalības pārvaldības sistēmai, kuras pamatā ir demokrātija, cilvēktiesības, tiesiskums un plurālisms.

Kontekstā

  • Naida noziegumi un naida runa
  • Izteiksmes brīvība un plašsaziņas līdzekļi

Avoti

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma