Ko nozīmē jēdzieni "reliģija" un "ticība"?
Precīzi definēt reliģiju ir grūti: šādai definīcijai būtu jābūt ļoti plašai un elastīgai, lai iekļautu dažādas mūsdienās pastāvošās reliģijas, bet arī ne tik plašai, lai zaudētu jēgu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja reliģiju vai ticību raksturo kā
teistiskus, neteistiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības nepieņemt nevienu reliģiju vai pārliecību
Vienkāršoti runājot, šīs tiesības aizsargā ikviena cilvēka ticību - gan reliģiska, gan nereliģiska rakstura (piemēram, ateismu un agnosticismu).
Reliģijas brīvība ietver ne tikai tiesības uz ticību, bet arī brīvību to paust, pieņemt, mainīt vai atteikties no tās, kā arī brīvību no piespiešanas attiecībā uz savu pārliecību. Personai nav pienākuma izpaust savu ticību: reliģijas brīvība ietver arī tiesības šo informāciju saglabāt kā privātu.
Vai šīm tiesībām ir kādi ierobežojumi?
Reliģijas un ticības brīvība nav absolūta, un tāpēc uz to var attiekties ierobežojumi.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir noteikti trīs kritēriji, kuriem jāatbilst, lai ierobežojums būtu tiesisks:
1. Ierobežojums ir paredzēts ar likumu: valsts tiesību aktos ir noteikums, kas pieļauj šādu ierobežojumu
2. Ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai:
- aizsargātu sabiedrības drošību
- aizsargātu sabiedrisko kārtību, veselību vai tikumību
- aizsargātu citu personu tiesības un brīvības
3. Ierobežojums ir samērīgs (nepārsniedz vajadzīgo, lai sasniegtu izvirzīto mērķi)
Šos kritērijus ir vispārēji atzinušas un piemērojušas arī citas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas, un tos ievēro daudzu valstu lēmējinstitūcijas.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tās pienākumi ir divejādi: negatīvi (pienākumi "kaut ko nedarīt") un pozitīvi (pienākumi "kaut ko darīt").
Negatīvais pienākums ir atturēties no patvaļīgas iejaukšanās personas reliģijas un ticības brīvībā. Pozitīvais pienākums ir nodrošināt reliģijas un ticības brīvības aizsardzību, izmantojot funkcionējošu tiesisko regulējumu (valsts tiesību aktus) un efektīvu tiesu un tiesību aizsardzības sistēmu.
Reliģijas un ticības brīvības starptautiska atzīšana
Šīs tiesības tika formulētas pēc Otrā pasaules kara beigām, kad starptautiskā sabiedrība nolēma noteikt vienotu standartu pamattiesību aizsardzībai. Šim nolūkam 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Tās 18. pantā teikts:
Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver brīvību mainīt savu reliģiju vai ticību, kā arī brīvību vienatnē vai kopā ar citiem, publiski vai privāti apliecināt savu reliģiju vai ticību mācībā, praksē, dievkalpojumos un rituālos.
Šīs tiesības vēlāk tika iekļautas starptautiskās un reģionālās cilvēktiesību konvencijās.
Reliģijas brīvība patiešām ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka
no šīs brīvības ir atkarīgs gadsimtu gaitā dārgi izcīnītais plurālisms, kas ir neatdalāms no demokrātiskas sabiedrības.