Kas ir tiesības uz veselību?
Var šķist, ka tiesības uz veselību ir tiesības būt veselam. Tomēr tas nav pareizi – valsts nevar reāli garantēt, ka visi būs veseli.
Pasaules Veselības organizācijas konstitūcija to definē šādi:
[T]ās ir tiesības baudīt augstāko sasniedzamo veselības līmeni
Tās sevī ietver:
- tiesības kontrolēt savu veselību un ķermeni
- tiesības būt brīvam no spīdzināšanas, ārstniecības bez piekrišanas vai eksperimentiem
- piekļuvi veselības aprūpes sistēmai
- tiesības uz slimību profilaksi, ārstēšanu un kontroli
- piekļuvi svarīgākajām zālēm
- tiesības piedalīties ar veselību saistītu lēmumu pieņemšanā
piezīme Jēdziens “veselība” ietver gan personas fizisko, gan garīgo stāvokli.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Tā kā valsts ir galvenais cilvēktiesību garants, tai ir jāveic pasākumi šo tiesību īstenošanai.
Konkrētāk, valstij ir trīs saistību veidi:
1. Pienākums ievērot nozīmē, ka valsts nedrīkst pārkāpt šīs tiesības vai iejaukties šajās tiesībās. Tādējādi cita starpā ir aizliegta šāda rīcība:
- diskriminācija veselības aprūpes pieejamības jomā
- nedrošu zāļu reklamēšana
- piespiedu medicīniska ārstēšana
- piekļuves kontracepcijas līdzekļiem ierobežošana
- ar veselību saistītas informācijas cenzēšana vai nesniegšana
2. Pienākums aizsargāt nozīmē, ka valstij ir jānovērš citu personu pārkāpumi. Tas sevī iekļauj:
- pienākumu pieņemt tiesību aktus, kas nodrošina veselības aprūpes pieejamību ikvienam
- mārketinga kontroli medicīnas jomā
- pienākumu nodrošināt, lai medicīnas speciālisti būtu pienācīgi izglītoti un licencēti
- pienākumu aizsargāt neaizsargātas un atstumtas grupas
- kaitīgas tradicionālās un sociālās prakses novēršanu
3. Pienākums izpildīt nosaka, ka valstij ir jāveic pasākumu kopums, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu. Tas sevī ietver:
- detalizētas valsts veselības politikas pieņemšanu
- pienākumu nodrošināt ar pietiekamu skaitu veselības aprūpes iestāžu (piemēram, slimnīcām)
- veselības apdrošināšanas sistēmas izveidi
- medicīnas pētniecības un izglītības veicināšanu
- izpratnes veicināšanu par aktuāliem jautājumiem (piemēram, HIV/AIDS, reproduktīvo veselību, pārmērīgu alkohola lietošanu utt.)
Ko darīt, ja valstij nav pietiekami daudz līdzekļu?
Pienākums nodrošināt tiesības uz veselību attiecas uz valstīm ar atšķirīgu ekonomisko līmeni. Tomēr neskatoties uz to ikvienai valstij būtu jāpilda savi galvenie pienākumi, tādi kā:
- Nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei bez diskriminācijas
- Nodrošināt piekļuvi pārtikas minimumam ar atbilstošu uzturvērtību
- Nodrošināt pamata pajumti, mājokli un sanitāriju
- Nodrošināt pirmās nepieciešamības zāles
- Pieņemt nacionālo sabiedrības veselības stratēģiju
Kā var noteikt, vai tiesības tiek pareizi ievērotas?
Tiesībām uz veselību ir četras galvenās pazīmes:
Pieejamība
Sabiedrības veselības pakalpojumiem, iekārtām un precēm jābūt pieejamiem pietiekamā daudzumā.
Piekļuve
Ikvienam jābūt piekļuvei sabiedrības veselības pakalpojumiem, iekārtām un precēm. Fiziskās piekļuves piemērs ir slimnīca, kas atrodas saprātīgā attālumā no personas mājām. Ekonomiskās piekļuves piemērs ir pieņemama cena medicīniskam pakalpojumam vai atlaide cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.
Pieņemamība
Sabiedrības veselības pakalpojumiem, iekārtām un precēm ir jāatbilst kultūras un reliģiskajiem aspektiem, kā arī jāievēro medicīniskā ētika.
Kvalitāte
Sabiedrības veselības pakalpojumiem, iekārtām un precēm jāatbilst pietiekami augstam standartam. Tas ietver pareizi apmācītu personālu, zāles, kurām ir veiktas zinātniskas pārbaudes un kurām nav beidzies derīguma termiņš, funkcionējošu slimnīcas aprīkojumu utt.
Šo tiesību starptautiskā atzīšana
Veselība ir svarīga ikvienam: ja tiek aizsargāts un cienīts cilvēka fiziskais un garīgais stāvoklis, tas ļauj baudīt citas cilvēktiesības. Ideja, ka cilvēka cieņas jēdziens ietver arī indivīda vispārējo labklājību dzīves laikā, tika atzīta jau 20. gadsimta 40. gadu beigās.
1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, kā arī tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējuma gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.
Šīs tiesības – atsevišķi vai kopā ar citām tiesībām – ir atrodamas arī visās svarīgākajās starptautiskajās un reģionālajās cilvēktiesību konvencijās.