Kas ir verdzība un piespiedu darbs?
Vienkārši izsakoties, verdzība ir situācija, kad viens cilvēks pieder citam. Klasiskā verdzība (īpašumtiesības uz personu) ir aizliegta ar starptautiskajiem tiesību aktiem, tomēr ar to saistīta parādība, ko sauc par “mūsdienu verdzību”, pastāv arī mūsdienās.
Mūsdienu verdzība ir personas ekspluatācija, ko veic cita persona personīga vai komerciāla labuma gūšanai. Tā var izpausties dažādos veidos, piemēram, parādu verdzībā, cilvēktirdzniecībā, piespiedu laulībā, mājas kalpībā, seksuālā verdzībā vai piespiedu darbā.
Piespiedu darbs ir situācija, kurā persona tiek piespiesta veikt darbu, draudot ar sodu. Piespiedu darbs nekad nav brīvprātīgs un vienmēr ietver vardarbību.
piezīme Piespiedu darbs neaprobežojas tikai ar roku darbu. Tas attiecas uz visiem iespējamiem darba vai pakalpojuma veidiem.
2022. gada ziņojumā “Mūsdienu verdzības globālie aprēķini” ir teikts:
Ik dienu piespiedu darba situācijās atrodas 27,6 miljoni cilvēku. Šis absolūtais skaitlis nozīmē 3,5 cilvēkus piespiedu darbā uz katriem tūkstoš cilvēkiem pasaulē.
Kas nav iekļauts piespiedu darba jēdzienā?
Piespiedu darba jēdziens sevī neietver:
- darbu, kas jāveic ieslodzījuma vietā
- jebkuru militāra rakstura dienestu
- pakalpojumus ārkārtas gadījumos vai situācijās, kas apdraud sabiedrības dzīvību vai labklājību
- jebkuru darbu vai pakalpojumu, kas ir daļa no parastajām pilsoniskajām saistībām (piemēram, obligātais zvērināto darbs tiesā)
Vai verdzību un piespiedu darbu var attaisnot?
Verdzību un piespiedu darbu nevar attaisnot. Pat valsts ārkārtas stāvoklis, kas apdraud tautas dzīvību, nepieļauj atkāpšanos no šīm tiesībām.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Tā kā valsts ir galvenais cilvēktiesību garants, tai ir jānodrošina verdzības un piespiedu darba aizlieguma ievērošana.
Valsts pienākumi ir divējādi: negatīvie (pienākumi kaut ko "nedarīt") un pozitīvie (pienākumi kaut ko "darīt").
Negatīvās saistības nosaka, ka valstij ir jāatturas no verdzības un piespiedu darba aizlieguma pārkāpšanas.
Savukārt pozitīvais pienākums ir nodrošināt, lai valsts iestādes nelegāli nediskriminē un veic aktīvus aizsardzības pasākumus. Tie sevī ietver:
1. Atbilstošu likumu pieņemšanu
- Krimināllikumam ir jāaizliedz verdzība, kalpība vai piespiedu vai obligātais darbs
- Valstij ir jāregulē uzņēmējdarbība, jo uzņēmumi bieži vien tiek izmantoti kā fasāde cilvēku tirdzniecībai, kur upuri tiek parādīti kā "strādnieki".
- Valsts imigrācijas noteikumi nedrīkst veicināt vai pieļaut cilvēku tirdzniecību (piemēram, likums var paredzēt prasību visiem pasažieriem uzrādīt ceļošanas dokumentus)
2. Izmeklēšanu un kriminālvajāšanu
Valstij ir jāizmeklē piespiedu darba vai cilvēku tirdzniecības situācijas arī tad, ja cietušais nav iesniedzis sūdzību vai ja cietušais ir atsaucis sūdzību. Pārrobežu noziegumu gadījumā attiecīgajām valstīm ir pienākums sadarboties.
3. Cietušo aizsardzību
- Ja valsts iestādes uzzina, ka persona saskaras ar reālu ekspluatācijas vai cilvēku tirdzniecības risku, tā ir jāizved no šīs situācijas.
- Valstij ir jāpalīdz cietušajiem viņu fiziskajā, psiholoģiskajā un sociālajā atveseļošanā
- Valstij jānodrošina, lai cietušajiem būtu pieejama juridiskā palīdzība (konsultācijas un pārstāvniecība)
Šo tiesību starptautiskā atzīšana
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 4. pantā ir teikts:
Nevienu nedrīkst turēt verdzībā vai kalpībā; verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta visos to veidos.
Verdzības un piespiedu darba aizliegums ir atrodams arī visās svarīgākajās starptautiskajās un reģionālajās cilvēktiesību konvencijās.