Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2012. 3. jūlijs
Fakti
Pieteicēja Aleksejevas kundze izcieta brīvības atņemšanas sodu. Viņas māte bija strādājusi tajā pašā cietumā līdz dienai, kad pieteicēja tika ievietota cietumā. Ar Aleksejevas kundzes piekrišanu viņa tika ievietota divvietīgā kamerā ar citu ieslodzīto – bijušo tiesu izpildītāju. Viņa sastapa arī citas ieslodzītās ārpus-kameras aktivitāšu laikā.
Sūdzība
Aleksejevas kundze sūdzējās par to, ka viņa netika izolēta no citām ieslodzītajām, jo viņa piederēja neaizsargāto ieslodzīto grupai. Viņa apgalvoja, ka tā rezultātā viņa bija dzīvojusi pastāvīgās bailēs, kas noveda pie Konvencijas 3. panta pārkāpuma.
Tiesas secinājumi
Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka valstij ir pienākums nodrošināt ikvienam tās jurisdikcijā tiesības un brīvības, kas noteiktas Konvencijā. Skatot kopsakarā ar 3. pantu, tas uzliek par pienākumu valstīm spert soļus, kas vajadzīgi, lai indivīdi tās jurisdikcijā netiek pakļauti spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei, vai sodīšanai,tai skaitā ja šāda attieksme nāk no privāto indivīdu puses. Šiem pasākumiem jānodrošina efektīva aizsardzība, jo īpaši neaizsargātu personu aizsardzība. Valsts iestādēm jāveic visi nepieciešamie pasākumi, kādus varētu sagaidīt, lai novērstu reālus un tūlītējus riskus attiecīgo ieslodzīto, par kuriem iestādēm ir ziņas vai par kuriem tām būtu jāzin, fiziskai integritātei. Tomēr pienākums aizsargāt neaizsargātus ieslodzītos nedrīkst tikt tulkots tādā veidā, ka uzliktu neiespējamu vai pārmērīgu slogu iestādēm.
Konkrētajā lietā Tiesa atzīmēja, ka cietuma administrācija zināja, ka Aleksejevas kundze piederēja to ieslodzīto kategorijai, kuri bija pakļauti ieslodzīto iekšējai vardarbībai. Tiesas ieskatā cietuma amatpersonas bija veikušas visus pasākumus, kurus varēja pamatoti no viņiem sagaidīt, lai nodrošinātu viņas drošību – tās ievietoja viņu kamerā ar personām līdzīgā riska kategorijā. Pieteicēja arīdzan neziņoja cietuma administrācijai par jebkādiem starpgadījumiem. Turklāt pieteicēja pati bija piekritusi tikt pārcelta uz citu kameru, kuru dalīja ar citām ieslodzītajām. Tādējādi Tiesa secināja, ka īpašu draudu neesamības gadījumā valsts ir veikusi visus nepieciešamos un no tās sagaidāmos pasākumus, lai nodrošinātu pieteicējas drošību un noraidīja pieteikumu kā nepamatotu.