Eiropas Savienības Tiesa
2006. gada 11. jūlijs
Fakti
Navas kundze bija nodarbināta ēdināšanas uzņēmumā. Viņa saslima un tika atzīts, ka īstermiņā viņa nevarēs atgriezties darbā. Pēc 8 mēnešiem, kuros viņa bija prombūtnē, viņas darba devējs atlaida viņu, nesniedzot atlaišanas pamatojumu. Navas kundze sūdzējās nacionālajā tiesā, ka viņa tikusi pakļauta diskriminācijai savas slimības dēļ. Viņa lūdza atjaunošanu savā iepriekšējā amatā.
Nacionālās tiesas uzdotais jautājums Eiropas Kopienu tiesai
Lai gan ES tiesību akti, kas aizliedz diskrimināciju, īpaši neatzīmē slimību kā diskriminācijas pamatu, vai aizliegums aptver arī situāciju, ja darba devējs atlaiž darbinieku tikai tādēļ, ka viņš ir slims?
Tiesas secinājumi
Tiesa, pirmkārt, atzīmēja, ka ES tiesību mērķis ir cīnīties pret diskrimināciju arī uz invaliditātes pamata attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Jēdziens “invaliditāte” ir jāsaprot kā ierobežojumi, kuri izpaužas jo īpaši fiziskos, garīgos vai psiholoģiskos traucējumos un kas liedz konkrētai personai piedalīšanos profesionālajā dzīvē. Jēdziens “slimība’’ tomēr nenozīmē to pašu, ko invaliditāte, kas parasti ir pastāvīga vai ir ilglaicīga. Tādēļ darbinieki netiek aizsargāti ar diskriminācijas aizliegumu uz invaliditātes pamata, tiklīdz viņi jebkādā veidā saslimst. Turklāt Tiesas ieskatā slimību nevar uzskatīt par diskriminācijas aizlieguma atsevišķu pamatu.
Attiecībā uz invaliditāti Tiesa papildināja, ka darba devējiem ir jānodrošina atbilstoši apstākļi cilvēkiem ar invaliditāti, lai cilvēkam ar invaliditāti būtu pieeja darbam, viņš varētu piedalīties darba attiecībās un celt kvalifikāciju, izņemot, ja šādi pasākumi uzliktu nesamērīgu slogu darba devējam. Tomēr, ja konkrēto personu nevar uzskatīt par kompetentu, spējīgu vai pieejamu viņa amata galveno funkciju izpildei, viņa atlaišana nav uzskatāma par diskrimināciju.