Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2000. gada 10. oktobris
Fakti
Pieteicēju Daktaras kungu prokurors apsūdzēja par šantāžu. Pēc tam, kad pieteicēja aizstāvis iepazinās ar lietas materiāliem, viņš lūdza prokuratūru izbeigt lietu. Lēmumā par viņa lūguma noraidīšanu prokurors norādīja: “[Šie] apgalvojumi ir jānoraida kā nepamatoti, jo no pirmstiesas izmeklēšanas laikā savāktiem pierādījumiem ir ticis konstatēts [..], ka pieteicējs ir vainīgs [šajos] noziegumos.” Viņš tālāk norādīja, kuri pierādījumi norāda uz to, ka apsūdzētais ir izdarījis noziegumu.
Sūdzība
Daktaras kungs sūdzējās, ka tiesa, kas izskatīja sūdzību, nevarēja tikt uzskatīta par neatkarīgu tiesu, jo tai tika dotas norādes atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un atzīt pirmās instances tiesas spriedumu par spēkā esošu pēc Augstākās Tiesas prezidenta iesniegtas sūdzības.
Tiesas secinājumi
Tiesa atkārtoti norādīja, ka nevainīguma prezumpcija, kas iekļauta konvencijas 6. (2) pantā, ir viens no taisnīga kriminālprocesa elementiem, ko paredz 6. (1) pants. Tā tiktu pārkāpta, ja valsts ierēdņa paziņojums par personu, kuru apsūdz par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ataino viedokli, ka viņš ir vainīgs pirms tas tiek pierādīts saskaņā ar likumu. Ir pietiekami, ja pat neesot nekādai oficiālai konstatācijai, tiek pausts ierēdņa viedoklis par to, ka apsūdzētais ir vainīgs. Turklāt nevainīguma prezumpcijas principu var pārkāpt ne tikai tiesnesis vai tiesa, bet arī jebkādas citas valsts institūcijas, tai skaitā, prokuratūra. Jo īpaši tas ir tādā gadījumā kā konkrētajā lietā, kad prokurors veic šķietami tiesas funkciju, kad viņš lemj par pieteicēja lūgumu atsaukt apsūdzību pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, pār kuru viņam ir pilna procesuāla kontrole. Tomēr tas, vai valsts ierēdņa paziņojums pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu, ir jānosaka konkrēto lietas apstākļu kontekstā, kādā apstrīdētais paziņojums ticis pausts.
Tiesa norādīja, ka paziņojumus prokurors neveica ne neatkarīga kriminālprocesa kontekstā, ne presē, bet argumentētā lēmumā, ar kuru noraidīja lūgumu atcelt apsūdzību. Tiesa arī secināja, ka lēmuma kontekstā vārdi “pierāda” bija jāuztver kā norāde, ka lietas materiālos bija pietiekami pierādījumi, lai turpinātu apsūdzību, nevis kā vainas konstatējums. Tādējādi, paziņojumi lēmumā nepārkāpa nevainīguma prezumpciju, un netika konstatēts pieteicēja tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.