Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1994. gada 23. septembris
Fakti
Pieteicējs Jersild kungs bija žurnālists, kurš vadīja un montēja radio interviju ar jaunu cilvēku grupu par viņu rasistiskajiem uzskatiem. Intervijas laikā intervējamie izteica daudz aizskarošu un pazemojošu piezīmju par imigrantiem un etniskām grupām Dānijā. Pēc intervijas pārraidīšanas Jersild kungs tika tiesāts par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar to, ka palīdz un atbalsta rasistisku paziņojumu izplatīšanu. Viņam tika piemērots naudas sods.
Sūdzība
Pieteicējs uzskatīja, ka viņa notiesāšana un piespriestais sods par to, ka viņš palīdzējis un atbalstījis rasistisku piezīmju izplatīšanu, pārkāpa viņa tiesības uz izteiksmes brīvību.
Tiesas secinājumi
Tiesa sprieda, ka Jersild kunga sodīšana nebija nepieciešama, lai aizsargātu citu cilvēku reputāciju, un tādējādi tā pārkāpa viņa tiesības uz izteiksmes brīvību.
Tiesa sprieda, ka iejaukšanās Jersild kunga izteiksmes brīvībā bija paredzēta Dānijas likumos un tai bija leģitīms mērķis – citu cilvēku reputācijas aizsardzība. Valstīm ir pienākums piemērot efektīvus līdzekļus, lai novērstu visa veida rasistisku diskrimināciju un lai atturētu no rasistiskām darbībām.
Tomēr Dānijas tiesas nebija veikušas taisnīga līdzsvara analīzi starp žurnālista brīvību un leģitīmo mērķi:
Intervijas mērķis bija identificēt atsevišķus rasistiskus indivīdus, kā arī portretēt un skaidrot viņu mentalitāti un sociālo cēloni; tā nekalpoja rasistisku viedokļu vai ideju izplatīšanai.
Intervijā neizskanēja rasistiska naida kurināšanas un vienas rases pārākuma ideju amoralitāte, draudi un prettiesiskums.
Bija jāņem vērā arī konteksts, proti, nesenās publiskās diskusijas un preses komentāri par rasismu Dānijā.
Jersild kunga uzvedība interviju laikā skaidri nošķīra viņu no intervējamām personām – viņš pats paziņojumus neizteica, bet tikai palīdzēja tos izplatīt kā žurnālists.
Žurnālista sodīšana par to, ka viņš palīdz izplatīt paziņojumus, kurus izsaka cita persona, nopietni traucētu preses ieguldījumam sabiedrībai nozīmīgu tēmu apspriešanā, un nacionālās tiesas nebija sniegušas īpaši spēcīgus argumentus sodīšanas nepieciešamībai.