Pieteicējs Khider kungs tika turēts apcietinājumā, kamēr gaidīja lietas iztiesāšanu, kurā viņš tika apsūdzēts par bruņotu laupīšanu kā bandas loceklis, par nolaupīšanu un cietuma amatpersonas slepkavības mēģinājumu, un palīdzību bēgšanas mēģinājumā. Tiklīdz viņš tika apcietināts, viņu reģistrēja kā pastiprinātai drošībai pakļautu ieslodzīto, un viņš bieži tika pārvietots no viena cietuma uz citu, tika ilgstoši ievietots soda izolatorā, kā arī pakļauts biežām ķermeņa pārmeklēšanām.

Khider kungs sūdzējās, ka Konvencijas 3. pants tika pārkāpts sakarā ar viņa biežo pārvietošanu.

Tiesa piekrita, ka pārvietošana, šķiet, ir bijusi daļa no īpašā preventīvā drošības režīma, kas Khider kungam ticis piemērots. Šī režīma piemērošanas bīstamiem ieslodzītiem mērķis bija kavēt, tā saucamo, bēgošo un viņu līdzalībnieku gatavošanos bēgšanai un tās izpildi. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka neizdevies bēgšanas mēģinājums, kurā pieteicējs piedalījies, nebija pietiekošs, lai attaisnotu viņa beztermiņa pakļaušanu stingrai preventīvai rotācijas sistēmai. Pārvietošanas visticamāk izraisīja akūtu trauksmi Khider kungā, jo katru reizi viņam vajadzēja piemēroties citai ieslodzījuma vietai. Biežās pārvietošanas arīdzan padarīja praktiski neiespējami saskaņotu medicīnisku uzraudzību pār viņa psihisko stāvokli.

Tiesa arī konstatēja, ka gadiem nav tikušas ierosinātas nekādas disciplināras procedūras pret pieteicēju, un ierobežojumi, kas bija balstīti uz nepieciešamību garantēt drošību, laikam ritot, kļuva arvien mazāk attaisnojami. Tādējādi Tiesa lēma, ka valsts nav radusi taisnīgu līdzsvaru starp drošības prasībām un pienākumu ieslodzītajam garantēt cilvēcīgus ieslodzījuma apstākļus. Tādēļ Tiesa sprieda, ka ir noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums.