Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2011. gada 19. jūlijs
Fakti
Pieteicējas M. kundzes kaimiņi izsauca ātro palīdzību un policiju, jo M. kundze meta ārā pa logu dažādus priekšmetus, un arī pati gatavojās no tā izlēkt. Mediķi konstatēja, ka pieteicēja slimo ar psihiskiem traucējumiem. Viņu ievietoja psihiatriskā slimnīcā. Ārstu konsīlijs nolēma, ka pieteicējai ir nepieciešama stacionāra medicīniska palīdzība. Pieteicēja uzturējās slimnīcā aptuveni 3 nedēļas, pēc tam viņa tika no slimnīcas izrakstīta.
Sūdzība
Pieteicēja sūdzējās, ka viņas piespiedu ievietošana psihiatriskā slimnīcā pārkāpa viņas tiesības, kas noteiktas Konvencijas 5.pantā.
Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka, lai piespiedu ievietošanu ārstniecības iestādē uzskatītu par tiesisku, tai jābūt paredzētai likumā, un tā jāpiemēro saskaņā ar godīgu un atbilstošu procedūru, kas noteikta likumā. Tiesa uzsvēra, ka piespiedu ievietošanas ārstniecības iestādē gadījumos dažas no prasībām ir šādas: formālas uzņemšanas procedūras piemērošana, prasība noteikt precīzu uzņemšanas mērķi, skaidri termiņi ārstēšanai un ārstēšanas nepieciešamības regulāra izvērtēšana.
Konkrētajā lietā Tiesa konstatēja, ka atbilstošā likuma redakcija tajā laikā pieļāva psihiatru konsīlijam pārāk lielu rīcības brīvību. Psihiatri varēja nozīmēt pacientam stacionāru ārstēšanu neierobežoti ilgu laiku, bez pienākuma sniegt informāciju par piespiedu vai brīvprātīgas ārstēšanas mērķi vai bez pacienta viedokļa uzklausīšanas. Ne psihiatru konsīlijs, ne arī kāda cita iestāde nebija tiesīga izvērtēt, vai nebūtu piemērojama mazāk ierobežojoša ārstēšanas metode. Turklāt Tiesa nosodīja faktu, ka nepastāvēja iespēja pārsūdzēt psihiatru konsīlija lēmumu. Tādēļ, ievērojot, ka nepastāvēja tiesību aizsardzības līdzekļi pret patvaļīgu ievietošanu ārstniecības iestādē, Tiesa lēma, ka pieteicējas piespiedu ievietošanu ārstniecības iestādē nevarēja uzskatīt par tiesisku.