Sodu izpildes kodekss paredzēja, ka pieteicējs Ēča kungs saskaņā ar cietuma režīmu var izmantot tālruni divām telefona sarunām mēnesī.

Ēča kungs sūdzējās, ka ierobežojums ir pārmērīgs, un tas neļauj viņam pietiekoši sazināties ar savu ģimeni, kā rezultātā tiek pārkāptas viņa tiesības uz privāto dzīvi.

Tiesa uzsvēra, ka ieslodzīto tiesības uz privāto dzīvi nešaubīgi atšķiras no brīvībā esošo cilvēku tiesībām uz ģimenes dzīvi, un tās var būt ierobežotākas. Tomēr arī ieslodzīto tiesības nedrīkst ierobežot bez vajadzības, un valstij ir pozitīvs pienākums palīdzēt ieslodzītajiem uzturēt attiecības ar viņu tuvākajiem cilvēkiem, kas atrodas brīvībā.

Konkrētajā lietā Tiesa secināja, ka iespējas izmantot telefonu bija tik ierobežotas tādēļ, ka, pastāvot nepieciešamībai nodrošināt vajadzīgo privātumu un kontroli no otras puses, tas bija praktiski neiespējami nodrošināt iespēju biežāk izmantot tālruni. Konstatējot, ka ieslodzītie varēja izmantot arī citus saziņas līdzekļus, tādus kā vēstuļu rakstīšana un apmeklētāju satikšana, kā arī īpašos apstākļos viņi varēja veikt ārkārtas tālruņa zvanus, Tiesa nekonstatēja Ēča kunga tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu.