Satversmes tiesa
2010. gada 9. marts
Sūdzība
Pieteicēji Raumaņa kungs un Ēča kungs sūdzējās, ka Ministru kabineta noteikumi paredzēja, ka ieslodzītie saņem mazāk ēdienu nekā Labklājības ministrija rekomendē Latvijas iedzīvotājiem. Jo īpaši pieteicēji sūdzējās, ka nepietiekams ēdiena daudzums negarantē uzņemt nepieciešamo A un C vitamīnu ikdienas normu. Viņi sūdzējās, ka tāda situācija ilgtermiņā var radīt veselības pasliktināšanos un pārkāpt viņu tiesības uz veselību.
Tiesas secinājumi
Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka tiesības uz veselību, kuras aptver Latvijas Republikas Satversmes 111. pants, uzliek valstij par pienākumu katram cilvēkam nodrošināt visaugstāko sasniedzamo veselības standartu. Šīs pienākums cita starpā paredz valstij uzdevumu izveidot medicīnas aprūpes sistēmu, nodrošināt medikamentu un medicīnisko pakalpojumu pieejamību un nodrošināt, ka ikviens saņem pietiekamu daudzumu ēdiena, lai nebūtu izsalcis.
Tādēļ noteiktās situācijās, tādās kā ieslodzīto gadījumā, 111.pants uzliek par pienākumu valstij nodrošināt ieslodzītos ar ēdienu, kuram ir pietiekama enerģētiskā vērtība. Ieslodzītā tiesības uz pietiekamu ēdiena daudzumu nevar tikt ierobežotas. Konkrētajā lietā Tiesa konstatēja, ka noteikumi par ēdiena normām ieslodzītajiem pieļāva, ka ieslodzītie saņem mazāk ēdiena, jo īpaši nepietiekama daudzuma kalcija un A un C vitamīnu devas, nekā ieteicams. Tiesa uzsvēra, ka pienācīga ēdiena trūkums var ilgtermiņā radīt veselības problēmas. Tādēļ Tiesa secināja, ka apstrīdētā norma pārkāpa ieslodzīto tiesības uz veselību un bija pretrunā ar Satversmes 111. pantu.