Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1984. gada 2. augusts
Fakti
Pieteicēju apsūdzēja par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar negodprātīgu rīcību ar zagtām precēm. Tiesas procesā policija izmantoja telefonsarunu ierakstus kā pierādījumus pret pieteicēju. Viņš uzskatīja, ka gan viņa korespondence, gan telefona sarunas tikušas noklausītas vairāku gadu garumā. Valdība to ne noliedza, ne apstiprināja.
Sūdzība
Pieteicējs sūdzējās, ka, noklausoties viņa telefona sarunas un pārtverot korespondenci, policija pārkāpa viņa tiesības uz privāto dzīvi.
Tiesas secinājumi
Tiesa sprieda, ka iejaukšanās telefonsarunu noklausīšanās formā nebija paredzēta likumā. Tādējādi tika konstatēts pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi pārkāpums.
Tiesa secināja, ka:
Telefonsarunas ietilpst jēdzienos "privātā dzīve" un "korespondence".
Fakts, ka pastāvēja likums, kas ļauj noklausīties telefona sarunas un pārtvert pasta korespondenci, pārkāpa pieteicēja tiesības uz privāto dzīvi.
Noklausīšanās veikšana ar tai raksturīgo slepenību nes sevī ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanas risku, un tādējādi tai var būt kaitīga ietekme uz demokrātisku sabiedrību kopumā. Līdz ar to šādu iejaukšanos var uzskatīt par “nepieciešamu“ tikai, ja likums paredz atbilstošas garantijas pret ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu.
Tomēr likums bija formulēts pārāk vispārīgi, nedefinējot precīzi komunikāciju pārtveršanas apjomu un veidu, kuru policijai bija tiesības veikt.