Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2002. gada 7. februāris

Fakti

Pieteicēja Mikulić bija bērns, kas piedzimis ārlaulībā 1996.gada novembrī. Viņas māte uzsāka civilo tiesvedību pret H.P. ar mērķi noteikt paternitāti. Tiesas sēdes tika atceltas vairākkārt, jo H.P. vai viņa advokāts neieradās uz tām, kā arī sešas reizes neieradās uz DNS analīzēm, kuras tiesa bija nozīmējusi. Pirmās instances tiesa ar spriedumu noteica H.P. paternitāti, konstatējot, ka H.P. izvairīšanās no DNS testiem apstiprināja pieteicējas mātes liecību, ka H.P. bija pieteicējas tēvs. Šis spriedums tika pārsūdzēts, un laikā, kad Tiesa pieņēma savu spriedumu, process joprojām turpinājās.

Sūdzība

Pieteicēja sūdzējās, ka viņas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi tikušas pārkāptas, jo nacionālās tiesas nav bijušas efektīvas, izlemjot viņas paternitātes prasību, un tādējādi ir atstājušas viņu neziņā par personīgo identitāti.

Tiesas secinājumi

Tiesa norādīja, ka personām pieteicējas situācijā ir būtiska interese saņemt informāciju, kas nepieciešama, lai atklātu patiesību par personīgo identitāti. No otras puses, trešo personu aizsardzības nolūkos var nepieļaut to, ka persona tiek piespiesta veikt DNS testus. Procesuāla līdzekļa neesamība, kas liktu potenciālam tēvam izpildīt tiesas lēmumu, ir saskaņā ar samērīguma principu tikai tad, ja paredzēti alternatīvi līdzekļi: dota iespēja neatkarīgai iestādei ātri izlemt paternitātes prasību.

Tiesa bija neapmierināta ar faktu, ka nepastāvēja alternatīvi līdzekļi, kas piespiestu potenciālo tēvu izpildīt tiesas lēmumu veikt DNS testu. Turklāt nepastāvēja procesuāli līdzekļi, ar kuriem paternitātes jautājumu varētu atrisināt citādi.

Tiesa konstatēja, ka pieejamā procedūra nepanāca taisnīgu līdzsvaru starp pieteicējas interesēm bez pārmērīgi ilgstošas procedūras izbeigt nenoteiktību attiecībā uz savu identitāti un iespējamā tēva interesi neveikt DNS testu. Tādējādi tika konstatēts Konvencijas 8.panta pārkāpums. 

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma