Mēģinot aizturēt, policija nošāva divas bēgošas personas, kuras nebija bruņotas un neradīja draudus policijas ierēdņiem, kas veica aizturēšanu. Bēgošie bija armijas rekrūši, kuri bija ieslodzīti par nevardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem. 

Pieteicēji, bēgošo radinieki, sūdzējās, ka viņi tikuši nogalināti, pārkāpjot Konvencijas 2.pantu. Viņi sūdzību pamatoja ar to, ka valsts ierēdņi konkrētajā lietā bija pilnvaroti izmantot letālu spēku apstākļos, kuros tas pilnīgi nebija nepieciešams.

Vispārīgie principi: Policijas ierēdņu pielietots letāls spēks ir attaisnojams sevišķos apstākļos. Tomēr jebkāda spēka pielietošanai jābūt “ne vairāk kā absolūti nepieciešamai’, tai jābūt stingri samērīgai konkrētos apstākļos. Valstī jāpastāv atbilstošam juridiskam un normatīvam regulējumam, kas nosaka letāla spēka pielietošanu, ievērojot attiecīgus starptautiskus (cilvēktiesību) standartus. Operācijas, kurās pieļaujama letāla spēka pielietošana, ir jāplāno un jākontrolē.

Konkrētajā lietā Tiesa konstatēja 2.panta pārkāpumu vairākos aspektos:

• Pirmkārt, tiesa kā ļoti satraucošu problēmu atzīmēja to, ka tiesiskais  regulējums paredzēja militārai policijai izmantot šaujamieročus un pieļāva letāla spēka pielietojumu, aizturot bruņoto spēku dalībnieku pat par niecīgu parkāpumu. Turklāt tas neparedzēja nekādus drošības pasākumus pret patvaļīgu dzīvības atņemšanu. 
• Otrkārt, operācija nebija pienācīgi izplānota. Iestādes neievēroja savu pienākumu minimizēt dzīvības zaudēšanas risku, ņemot vērā, ka aizturēšanu veicošiem ierēdņiem bija norādīts izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai aizturētu bēgošas personas, neraugoties uz to, ka šīs bēgošās personas bija neapbruņotas un neradīja draudus dzīvībai vai veselībai. 
• Treškārt, aizturēšanu veicošās personas pielietoja pārmērīgu spēku. Tiesa uzsvēra, ka potenciāli nāvējoša spēka pielietošanu nevar uzskatīt par ‘absolūti nepieciešamu’, ja ir zināms, ka aizturamā persona nerada draudus dzīvībai vai veselībai un netiek turēta aizdomās par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.