Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1992. gada 25. februāris

Fakti

Pieteicēji – gan Plankl kundze, gan Pfeifer kungs abi atradās ieslodzījumā un savā starpā sazinājās ar vēstuļu starpniecību. Dažus fragmentus no vienas vēstules, ko Plankl kundze bija rakstījusi Pfeifer kungam, svītroja izmeklēšanas tiesnesis, jo tie saturēja “aizvainojoša rakstura jokus par cietuma amatpersonām”.

Sūdzība

Pieteicēji sūdzējās, ka fragmentu dzēšana no vēstules pārkāpa viņu tiesības uz saraksti.

Tiesas secinājumi

Tiesa atzina, ka daži kontroles pasākumi pār ieslodzīto korespondenci paši par sevi nav pretrunā Konvencijai, bet radušies ierobežojumi nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tiesa piekrita, ka pastāv leģitīms mērķis pieteicēju tiesību ierobežošanā, proti, “citu cilvēku tiesību aizsardzība” un “nozieguma novēršana". Tomēr Tiesa nevarēja konstatēt, ka tiesību ierobežošana sasniedza šo mērķi. Tā norādīja, ka, lai arī vēstule saturēja cietuma apstākļu un atsevišķu cietuma amatpersonu spēcīgu kritiku, to bija paredzēts izlasīt tikai tās adresātam un izmeklēšanas tiesnesim. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka iejaukšanās nebija samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Tādēļ Tiesa konstatēja pieteicēju tiesību uz saraksti pārkāpumu.

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma