Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2012. gada 3. jūlijs
Fakti
Pieteicējs bija praktizējošs jurists. Viņš tika turēts aizdomās par vairākiem ar piesavināšanos un krāpšanu saistītiem noziegumiem. Pieteicēja biroja telpām tika izsniegts kratīšanas orderis, aptverot ne tikai informāciju, kas saistīta ar konkrēto krimināllietu, bet visus datus juridiskajā birojā. Birojā tika veikta kratīšana, un policija nokopēja visu informāciju no pieteicēja datora.
Sūdzība
Pieteicējs sūdzējās par to, ka viņa elektronisko datu pārmeklēšana un savākšana ir pārkāpusi viņa tiesības uz privāto dzīvi.
Tiesas secinājumi
Tiesa sprieda, ka pieteicēja elektronisko datu pārmeklēšana un savākšana nebija nepieciešama. Tādējādi pieteicēja tiesības uz privāto dzīvi tikušas pārkāptas.
Tiesa secināja, ka:
- Iejaukšanās notika saskaņā ar likumu un kalpoja leģitīmam mērķim, proti, nozieguma novēršanai.
- Attiecībā uz iejaukšanās nepieciešamību Tiesa uzsvēra, ka vērā ņemamie apsvērumi ir šādi:
- Vai kratīšanas pamats bija tiesneša izsniegts orderis un tas bijis pamatots ar vērā ņemamām aizdomām;
- Vai kratīšanas ordera apjoms bija samērīgi ierobežots;
- Vai pastāvēja pietiekami procesuāli aizsardzības līdzekļi, kuri varēja aizsargāt pieteicēju pret jebkādu ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu vai patvaļību.
Tiesa norādīja, ka kratīšanas orderī tikuši minēti tikai īsi un samērā vispārīgi iemesli , tādējādi pieļaujot visu elektronisko datu pārmeklēšanu un ievākšanu vispārīgā un neierobežotā veidā. Attiecīgi kratīšanas ordera apjoms nebija atbilstoši ierobežots, un iejaukšanās tika atzīta par nesamērīgu.