Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2008. gada 27. maijs
Fakti
Visi pieteicēji, kuri bija serbu un horvātu etniskās izcelsmes, tika notiesāti par kara noziegumiem pret Bosnijas civiliedzīvotājiem. Viņi tika nosūtīti uz Zenica cietumu, vienīgo augstākās drošības pakāpes cietumu tajā valsts daļā. No cietumā ieslodzītajiem aptuveni 90% bija bosnieši. Pirmkārt, cietuma ēdnīcā tika atrasti pieteicējus aizvainojoši graffiti. Aptuveni mēnesi vēlāk pieteicējiem uzbruka citi ieslodzītie, kuri bija bosniešu izcelsmes, kā rezultātā pieteicēji tika nogādāti slimnīcā.
Sūdzība
Pieteicēji sūdzējās, ka iestādes nebija viņus aizsargājušas no citu ieslodzīto vajāšanas, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 3. pantu.
Tiesas secinājumi
Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka valstij jānodrošina, lai ieslodzītie tiek turēti tādos apstākļos, kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, un soda izciešanas veids un metode nepakļauj viņus neērtībām un ciešanām, kas pārsniegtu ciešanu pieļaujamo līmeni, kas neizbēgams ieslodzījumā, kā arī ņemot vērā ieslodzījuma vietas prakstiskās prasības, viņu veselība un labsajūta tiek atbilstoši nodrošināta.
Konkrētajā lietā Tiesa uzsvēra, ka starp-etniskās attiecības bija saspīlētas un etniski motivēti vardarbības gadījumi joprojām bija samērā izplatīti Bosnijā un Hercogovinā konkrētajā laika periodā. Ņemot vērā, ka ieslodzīto lielākā daļa konkrētajā cietumā bija bosnieši, Tiesai bija skaidrs, ka pieteicēju soda izciešana šajā cietumā bija saistīta ar nopietnu risku viņu fiziskai veselībai, un cietuma administrācija to apzinājās. Tomēr neskatoties uz to, pret pieteicējiem tika pausta tāda pati attieksme kā pret jebkuru citu ieslodzīto, un viņiem nācās dalīt kameras un koplietošanas telpas ar lielu skaitu citu ieslodzīto, nepastāvot īpašiem drošības pasākumiem. Turklāt Tiesa nepieņēma valdības argumentu, ka Zenica cietums bija vienīgais augstākās drošības cietums tajā valsts daļā, uzsverot, ka šādi strukturālie trūkumi neietekmē atbildētājas valsts pienākumu pienācīgi gādāt par ieslodzīto drošību.
Tā kā pieteicēji tika nošķirti no pārējiem ieslodzītajiem tikai pēc tam, kad viņiem tika uzbrukts, un pēc tam, kad viņi bija pieteikuši bada streiku, Tiesa secināja, ka viņu fiziskā veselība netika pienācīgi aizsargāta, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 3.pantu.