Pieteicēji seši Spānijas valstspiederīgie bija īpašnieki RUMASA grupas mātes uzņēmumam, kurš sastāvēja no vairākiem simtiem uzņēmumu. Valdība pieņēma likumu par visu uzņēmuma daļu atsavināšanu sabiedrības interešu vārdā. Pieteicēji cēla civilprasību tiesā pret valsti par atsavinātā īpašuma atgriešanu. Tiesvedības laikā nacionālās tiesas lūdza viedokli Konstitucionālai tiesai. Konstitucionālās tiesvedības laikā pieteicējiem nebija iespēju komentēt Valsts padomnieka (izpildvaras pārstāvis, kas bija viņu pretējā puse civilajā tiesvedībā) iesniegtos paskaidrojumus vai iesniegt savu viedokli.

Pieteicēji apgalvoja, ka ir ticis pārkāpts pušu līdztiesības princips, jo pretējā puse viņu civilajā tiesvedībā bija tiesīga iesniegt rakstveida paskaidrojumus Konstitucionālā tiesā, bet viņiem tādu tiesību nebija.

Tiesa uzsvēra, ka pušu līdztiesības princips ir tikai neliela daļa no plašā taisnīgas tiesas koncepta, kas sevī ietver pamattiesības uz to, ka procesā jāpastāv sacīkstei – pusēm jābūt iespējai uzzināt un komentēt gan pretējās puses iesniegtos paskaidrojumus, gan pierādījumus un izteikt par tiem savu viedokli. Tiesa atzīmēja, ka konstitucionālajam procesam piemīt īpašas iezīmes, tomēr, ja Konstitucionālā tiesa tiek piesaistīta civilprocesa kontekstā, tad procesā iesaistītajām personām jādod brīva pieeja iepazīties ar šī procesa pretējās puses viedokli un jādod reāla iespēja komentēt šo viedokli. Tā kā pieteicējiem nebija dota iespēja komentēt Valsts padomnieka iesniegtos paskaidrojumus Konstitucionālās tiesas procesā, bet Valsts padomnieks jau iepriekš zināja pretējās puses argumentus un varēja iesniegt savus apsvērumus, ņemot vērā, ka pieteicēju argumenti viņam bija pilnībā zināmi, Tiesa konstatēja tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.