Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2002. gada 2. jūlijs
Fakti
Pieteicējs S.N. kungs tika apsūdzēts seksuāla rakstura noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pret bērnu. Cietušo – 10 gadus vecu zēnu pratināja policijas ierēdnis. Aizstāvības advokāts nebija klāt sākotnējā nopratināšanā, bet viņam tika dota iespēja lūgt papildus nopratināšanu, sekot tai līdzi no blakus telpas un pirms tam izrunāt ar policiju, kādus jautājumus detalizēti viņš vēlas, lai tiktu uzdoti šajā pratināšanā.
Sūdzība
Pieteicējs sūdzējās, ka viņam nav tikusi nodrošināta taisnīga tiesa, jo viņam nebija iespējas uzdot jautājumus bērnam.
Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka, lai arī vispārīgi visus pierādījumus jāpārbauda atklātā tiesas sēdē ar mērķi nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu, 6.pants negarantē apsūdzētajam neierobežotas tiesības uz liecinieka ierašanos tiesas sēdē. Principā tas ir nacionālo tiesu uzdevums – izlemt, vai tas ir nepieciešams vai ieteicams - uzklausīt liecinieku. Attiecībā uz jēdzienu “liecinieks”, Tiesa atzīmēja, ka lai arī bērns neliecināja tiesas sēdē, viņš 6. § 3 (d) panta nozīmē būtu jāuztver kā liecinieks, jo viņa liecības, kā tās fiskējusi policija, tikušas izmantotas kā pierādījumi nacionālajās tiesās.
Tiesa atzīmēja, ka pieteicēja apsūdzība tika balstīta tikai uz bērna liecībām. Tomēr tā uzsvēra, ka kriminālprocesā, kas saistīti ar seksuāliem noziegumiem, konkrēti pasākumi var tikt veikti ar mērķi aizsargāt cietušā privāto dzīvi, jo īpaši, ja cietušais ir mazgadīgs. Tā kā pieteicēja advokāts varēja iesniegt savus uzdodamos jautājumus bērnam ar policijas ierēdņa starpniecību, kā arī varēja klausīties pašu nopratināšanu, Tiesa secināja, ka aizstāvības tiesības un cietušā tiesības tikušas pienācīgi līdzsvarotas. Tādējādi, netika konstatēts tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums.