Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2006. gada 6. jūnijs
Fakti
Pieteicējiem bija radušās aizdomas, ka informācija par viņiem ir iekļauta Drošības policijas glabātajos datos vairākas desmitgades atpakaļ viņu politisko uzskatu dēļ, jo viņi bija saistīti ar liberāļu un komunistu partijām. Viņu pieprasījums saņemt pieeju uzglabātajiem datiem tika apmierināts tikai par atsevišķām informācijas daļām. Pieteicēji uzsāka tiesvedību nacionālajās tiesās un sūdzējās par viņu datu turpinātu uzglabāšanu un atteikumu piešķirt pilnu pieeju informācijai, bet viņu sūdzības tika noraidītas.
Sūdzība
Pieteicēji sūdzējās par to, ka informācijas uzglabāšana par viņiem Drošības Policijas datu bāzē pārkāpa viņu tiesības uz privāto dzīvi.
Tiesas secinājumi
Tiesa sprieda, ka turpināta informācijas uzglabāšana bija nepieciešama un samērīga attiecībā uz pirmo pieteicēju, kurš bija nonācis spridzināšanas draudu ietekmē 1990.gadā, bet ne attiecībā uz citiem pieteicējiem. Tādējādi pieteicēju tiesības uz privāto dzīvi, izņemot pirmā pieteicēja, bija pārkāptas.
Tiesa secināja, ka:
- Pieteicēju datu uzglabāšana bija noteikta ar likumu.
- Pirmā pieteicēja informācijas uzglabāšana kalpoja leģitīmam mērķim, proti, nekārtību vai noziegumu novēršanai, kamēr citu pieteicēju datu uzglabāšana bija saistīta ar nacionālās drošības aizsardzību.
- Iemesli informācijas glabāšanai arhīvā saistībā ar spridzināšanas draudiem pret pirmo pieteicēju 1990.gadā bija atbilstoši un pietiekami saistībā ar noziegumu vai nekārtību novēršanas mērķi.
Attiecībā uz pārējiem pieteicējiem turpināta informācijas glabāšana saistībā ar viņu darbību 30-40 gadus atpakaļ nebija pamatota ar iemesliem, kas būtu atbilstoši un pietiekami nacionālās drošības aizsardzībai, ņemot vērā šādas informācijas vecumu. Turklāt viņu dalība politiskajā partijā ar drīzāk radikālu programmu nevarēja būt iemesls vākt un glabāt informāciju par viņiem.