Pieteicējs B. kungs izcieta brīvības atņemšanas sodu. Vinš pieprasīja, lai tiktu pārvietots uz cietumu, kurā viņam būtu nodrošināta iespēja strādāt apmaksātu darbu sava ieslodzījuma laikā.

Pieteicējs uzskatīja, ka cietuma administrācija pārkāpa Satversmes 106. pantu, nenodrošinot viņam apmaksātu darbu.

Tiesa norādīja, ka Satversmes 106. pants tikai nozīmē to, ka persona var brīvi izvēlēties, vai un kur strādāt – tas neuzliek pienākumu valstij nodrošināt, ka ikvienam ir darbs. Saskaņā ar Latvijas likumu ieslodzītajiem var būt iespēja strādāt noteiktos cietuma uzturēšanas darbos, cietuma rūpnīcās vai būt nodarbinātam pie privāta darba devēja, ja šādas iespējas ir pieejamas. Tomēr ne visiem ieslodzītajiem bija tiesības strādāt, ne arī valstij bija pienākums nodrošināt viņus ar apmaksātu darbu. Saistošās starptautiskās tiesību normas arīdzan neparedzēja valstij vai cietuma administrācijai šādu pienākumu. Tādēļ Tiesa nekonstatēja pieteicēja tiesību uz darbu pārkāpumu.