Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2001. gada 20. marts

Fakti

Pieteicējs Telfner kungs tika atzīts par vainīgu satiksmes negadījuma izraisīšanā. Pierādījums, uz kura nacionālās tiesas pamatoja savu spriedumu, bija cietušā apgalvojums, ka pieteicēja mašīna viņu bija notriekusi, lai arī cietušais neredzēja vadītāju. Spriedums tika pamatots arī uz vietējās policijas novērojumiem, ka pieteicējs bija galvenais automašības izmantotājs un viņš nebija atradies mājās negadījuma naktī. Telfner kungs apgalvoja, ka viņš negadījuma naktī nav vadījis automašīnu un ka vairāki viņa ģimenes locekļi arī vadīja šo automašīnu. 

Sūdzība

Pieteicējs sūdzējās, ka nacionālās tiesas bija balstījušas apsūdzību uz apgalvojumu, kuru vajadzēja atspēkot aizstāvībai, uzliekot pierādīšanas pienākumu uz aizstāvības pleciem. 

Tiesas secinājumi

Tiesa sākotnēji norādīja, ka tiesai, uzsākot spriest tiesu, nedrīkst būt iepriekš izveidots viedoklis, ka apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, par kuru tiek apsūdzēts; pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību, un jebkuras šaubas iztulkojamas par labu apsūdzētajam. Tādējādi, nevainīguma prezumpcija būtu pārkāpta, ja pierādīšanas pienākums tiktu pārnests no apsūdzības uz aizstāvību. Legālās prezumpcijas un pieņēmumi, kā arī secinājumu izdarīšana no apsūdzētā klusēšanas principā nav savienojami ar tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Konkrētajā lietā Tiesa nekonstatēja, ka pierādījumi nacionālajās tiesās veidoja tādu apsūdzību pret pieteicēju, kurā būtu nepieciešams paskaidrojums no viņa puses. Pieprasot Telfner kungam sniegt paskaidrojumu, lai arī apsūdzība nebija pārliecinoša, tiesas pārnesa pierādīšanas pienākumu no apsūdzības uz aizstāvību. Tādējādi, tiesa sprieda, ka Telfner kunga tiesības uz taisnīgu tiesu tikušas pārkāptas.

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma