Pieteicējs Van Droogenbroeck kungs izcieta brīvības atņemšanas sodu par zādzību. Kā recidīvists viņš tika nodots “valsts rīcībā“ uz desmit gadiem – daļējā uzraudzībā, kas ietvēra sevī arodapmācību un darbu. Vairākkārt viņš tika nosacīti atbrīvots, bet pēc tam atkal arestēts par jauniem pastrādātiem noziedzīgiem nodarījumiem. Administratīvā valde, kas uzraudzīja recidīvistus, nolēma, ka Van Droogenbroeck kungs tiks atbrīvots tikai pēc tam, kad būs uzkrājis noteiktu naudas summu sava ieslodzījuma laikā.

Van Droogenbroeck kungs sūdzējās, ka viņa atrašanās valdības rīcībā un pienākums strādāt pārkāpa Konvencijas 4. pantu.

Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 4. panta trešās daļas a) apakšpunkts atļauj valstīm uzlikt par pienākumu ieslodzītajiem strādāt darbu, kas veicami kā parasti pienākumi ieslodzījuma laikā un kas tiek uzlikti par pienākumu saskaņā ar Konvencijas standartiem (5(1) pants). Tiesa konstatēja, ka konkrētajā lietā darbs, ko Van Droogenbroeck kungam lūdza veikt, nepārsniedza “parasti” veicamos pienākumus šajā kontekstā, jo tie bija ar mērķi palīdzēt viņam integrēties atpakaļ sabiedrībā. Tādējādi netika konstatēts Konvencijas 4. panta pārkāpums.