Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2014. gada 27. maijs
Fakti
Pieteicējam Velev kungam tika piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums. Tā kā viņš nebija pabeidzis vidusskolas izglītības apguvi, viņš lūdza, lai viņu iekļauj cietumā esošajā skolā. Viņam šo iespēju atteica, jo, ja viņu notiesātu, tad viņš būtu recidīvists un tādēļ viņu būtu jāizolē no ieslodzītajiem, kas nav recidīvisti. Skola arīdzan nebija pieejama apcietinātām personām.
Sūdzība
Velev kungs sūdzējās, ka viņam tika liegta pieeja cietuma skolai, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības, kas nostiprinātas Konvencijas 1. protokola 2. pantā.
Tiesas secinājumi
Tiesa uzsvēra, ka ieslodzītie kopumā turpina baudīt visas pamattiesības un brīvības, ko garantē Konvencija, izņemot tiesības uz brīvību. Tā tālāk uzsvēra, ka Konvencijas 1. protokola 2. pants nevar tikt interpretēts tā, ka uzliek valstij par pienākumu organizēt izglītības iestādes ieslodzītajiem, ja tādas nav jau nodibinātas. Tomēr, ja šādas iestādes ir jau nodibinātas, valstij jānodrošina tām efektīva pieeja. Tiesības uz izglītību var būt ierobežotas, bet nolūkā nodrošināt, ka uzliktie ierobežojumi nesamazina konkrēto tiesību tādā apmērā, ka tiktu nonievelēta tās būtība un tai būtu liegta efektīva piemērošana, Tiesai vajadzēja pārliecināties, ka šie ierobežojumi ir paredzami tām personām, uz kurām tie attiecas, un tiem ir leģitīms mērķis.
Konkrētajā lietā Tiesa piekrita, ka pieeja izglītības iestādei un izglītības apguvei var būt atkarīga no valstij pieejamiem finanšu resursiem, tomēr valdība kā argumentu pieņemt skolā tikai uz ilgtermiņu ieslodzītos, nebija izvirzījusi resursu trūkumu. Valsts arīdzan nepiedāvāja nekādus juridiskus vai citus praktiskus iemeslus, kas attaisnotu to, kāpēc Velev kungs nevarēja tikt uzņemts cietuma skolā. Tādējādi Tiesa konstatēja Konvencijas 1. protokola 2. panta pārkāpumu.