Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1992. gada 22. aprīlis
Facts
Pieteicējs Vidal kungs bija cietuma apsargs. Viņu apsūdzēja par to, ka viņš palīdzējis cietumniekam Bosch Hernandez kungam bēgšanas mēģinājumā. Pirmās instances tiesa noklausījās Bosch Hernandez kunga un citu cietuma apsargu liecības un attaisnoja Vidal kungu. Liežas Apelācijas tiesa atzina pieteicēju par vainīgu un piesprieda viņam trīs gadus nosacītas brīvības atņemšanas. Kasācijas tiesa nodeva lietu Briseles Apelācijas tiesai, kas atteicās uzklausīt jebkādus lieciniekus, kurus bija lūgusi nopratināt aizstāvība, un piesprieda pieteicējam četru gadu cietumsodu.
Sūdzība
Vidal kungs sūdzējās, ka neizsaucot uz tiesu četrus aizstāvības lieciniekus, apelācijas tiesa atņēma viņam vienīgo iespēju, kā viņš varētu pierādīt savu nevainīgumu.
Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka 6.(3)(d) pants neparedz, ka tiesas procesā jāpiedalās un jānopratina ikviens liecinieks apsūdzētā interesēs: tā galvenais mērķis ir izteikts ar vārdiem "uz tādiem pašiem nosacījumiem", ievērojot pilnīgu "pušu līdztiesību" lietā. Tomēr tiesības izsaukt un nopratināt lieciniekus ir tikai viens aspekts no plašā “pušu līdztiesības” jēdziena, tādēļ Tiesai vajadzēja pārbaudīt, vai process kā tāds ir bijis taisnīgs.
Konkrētajā lietā Tiesa atzīmēja, ka pieteicējs sākotnēji tika attaisnots pēc tam, kad tikuši uzklausīti vairāki liecinieki. Briseles Apelācijas tiesa neuzklausīja ne apsūdzības, ne aizstāvības lieciniekus. Ņemot vērā, ka apelācijas tiesas spriedums tika balstīts tikai uz pierādījumiem, kas jau atradās lietas materiālos, un jauni iepriekš neizvērtēti pierādījumi tajā netika pieminēti, spriedums nesaturēja pamatojumu lēmumam, ar kuru tika atteikts pieteicēja lūgumam nopratināt aizstāvības lieciniekus. Tādējādi Tiesa konstatēja, ka aizstāvības tiesības bija ierobežotas tādā apmērā, ka Vidal kungs nebaudīja taisnīgu tiesu.