Eiropas Cilvēktiesību tiesa
2002. gada 18. jūnijs
Fakti
Pieteicējs Wierzbicki kungs publicēja atsevišķu cilvēku vārdus laikrakstā, kurā viņš bija galvenais redaktors. Citu vārdu vidū bija arī S.N., kurš it kā ticis izdzēsts no komunistiskās slepenpolicijas informatoru saraksta. S.N. tiesā cēla prasību pret Wierzbicki kungu, norādot, ka informācija bija nepatiesa. Wierzbicki kungs lūdza tiesu nopratināt kā lieciniekus gan bijušo, gan esošo Iekšlietu ministru, kā arī kādu labi zināmu politiķi, un uzlikt par pienākumu ministrijai iesniegt vairākus dokumentus, kas kalpotu kā pierādījumi. Tiesa lūdza ministriju iesniegt šos dokumentus, taču tā noraidīja prasību, lai šie dokumenti tiktu atzīti par konfidenciāliem. Tiesa noraidīja pieteicēja lūgumu izsaukt uz tiesu par lieciniekiem personas, kuras pieteicējs bija norādījis. Tam par vienu no iemesliem tika minēts dokumentālu pierādījumu trūkums un tas, ka nopietnais apgalvojums par S.N. kā policijas informatoru un saraksta patiesums nav pārbaudāms tikai ar liecinieku liecībām.
Sūdzība
Wierzbicki kungs sūdzējās, ka viņam tika atņemtas visas iespējas efektīvi aizstāvēt savu lietu tiesā, jo tiesa atteica viņa lūgumam izsaukt viņa norādītos lieciniekus, kā arī neieguva attiecīgos dokumentus.
Tiesas secinājumi
Tiesa norādīja, ka Konvencijas 6.pants konkrēti neparedz garantētas tiesības uz liecinieku nopratināšanu vai citu pierādījumu pieļaujamību tiesā - civilprocesa ietvaros. Tomēr ir jāievēro pušu līdztiesības princips - katrai pusei ir jāpiešķir sapratīga iespēja sniegt viedokli par savu lietu - tai skaitā, iesniegt pierādījumus - saskaņā ar nosacījumiem, kas viņu nenostāda neizdevīgākā situācijā salīdzinoši ar pretējo pusi. Konkrētajā lietā Tiesa konstatēja, ka atteikums pieprasīt dokumentus nepārkāpa Wierzbicki tiesības, jo tiesa bija izvērtējusi viņa lūgumu un bija tos pieprasījusi no ministrijas. Tomēr likums tajā laikā precīzi noteica, ka šāda slepena informācija var tikt izpausta tikai kriminālprocesā. Turklāt varēja sagaidīt, ka Wierzbicki kungam pašam bija jābūt kādiem pierādījumiem, kas bija pamatā laikrakstā publicētajai informācijai. Tiesa arī konstatēja, ka nacionālās tiesas bija izvērtējušas Wierzbicki kunga lūgumus par liecinieku uzaicināšanu un bija sniegušas izsmeļošu pamatojumu šī lūguma noraidīšanai. Tādējādi, Tiesa sprieda, ka Wierzbicki kunga tiesības uz taisnīgu tiesu nav tikušas pārkāptas.