Eiropas Cilvēktiesību tiesa
1979. gada 24. oktobris
Fakti
Pieteicējs Winterwerp kungs cieta no smadzeņu bojājuma, kas bija radies negadījuma rezultātā. Viņš saņēma labprātīgu ārstēšanu psihiatriskā slimnīcā. Pus gadu pēc tam, kad viņa labprātīga ārstēšanās tika pabeigta, viņu ievietoja psihiatriskā slimnīcā saskaņā ar vietējo iestāžu izdotu lēmumu. Pēc viņa sievas un valsts prokurora pieteikumiem, Apgabaltiesa lēmumu pagarināja no gada uz gadu, pamatojoties uz viņu ārstējošā ārsta medicīniskiem ziņojumiem.
Sūdzība
Winterwerp kungs sūdzējās, ka viņu nekad neviena tiesa nav uzklausījusi, viņam nekad nav paziņots par tiesu lēmumiem, ka viņam nekad nav tikusi piešķirta juridiskā palīdzība un viņam nav bijušas iespējas apstrīdēt medicīniskos ziņojumus.
Tiesas secinājumi
Tiesa atzīmēja, ka Konvencijas 5.(1)(e) pants pieļauj tiesiskā kārtā ievietot personu ar garīgās veselības traucējumiem aprūpes iestādē. Tiesa arīdzan uzsvēra, ka neviena brīvību nedrīkst ierobežot patvaļīgi. Tiesa tālāk norādīja, ka ir būtiski, lai personai, kas ir piespiedu kārtā ievietota garīgās veselības aprūpes iestādē, ir pieeja tiesai un ir iespēja, ka viņa tiek uzklausīta personiski vai, ja nepieciešams, ar pārstāvja starpniecību. Garīgi traucējumi var ierobežot vai pārveidot šādu tiesību realizācijas veidu, taču nav pieļaujams, ka šāda tiesība pēc būtības tiek ignorēta.
Konkrētajā lietā tiesa secināja, ka pieteicējs ne personiski, ne ar pārstāvja starpniecību nekad netika iesaistīts procesos, kuru rezultātā tika lemts par dažādiem ierobežojumiem viņa brīvībai: viņam nekad netika paziņots ne par procesiem, ne par to iznākumu; viņš nekad netika uzklausīts tiesā, kā arī viņam nebija iespējas apstrīdēt tiesu lēmumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secināja, ka pieteicēja tiesības, kuras garantē Konvencijas 5.pants, tikušas pārkāptas.