Dažas cilvēktiesības ir absolūtas. Tas nozīmē, ka valstis nekādā veidā un nekāda iemesla dēļ nevar nedz šīs tiesības ierobežot, nedz arī no tām atkāpties.
Lielāko daļu cilvēktiesību var ierobežot, lai aizsargātu svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, sabiedrisko drošību, vai citu cilvēku tiesības. Tomēr ir dažas tiesības, kuras nevar tikt ierobežotas nekādos apstākļos un nekāda iemesla dēļ. Šīs tiesības sauc par absolūtām tiesībām. Šo tiesību absolūtais raksturs nozīmē, ka tās nevar tikt ierobežotas pat kara vai citu ārkārtas situāciju laikā.
Par absolūtām tiesībām parasti uzskata:
- spīdzināšanas aizliegumu
- necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu
- verdzības aizliegumu
- aizliegumu piemērot krimināllikumu ar atpakaļejošu spēku (aizliegumu sodīt bez likuma)
Dažkārt par absolūtām tiek uzskatītas arī tādas tiesības, kuras to rakstura dēļ nav iespējams ierobežot. Piemēram, domas, apziņas un reliģijas brīvību tās iekšējā aspektā – proti, to, ko jūs domājat vai kam ticat – valsts nevar nedz ierobežot, nedz mainīt. Tādēļ šādas tiesības pēc savas būtības nav ierobežojamas un ir uzskatāmas par absolūtām.
piezīme Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā ir noteiktas tiesības, kuras konkrētu iemeslu dēļ var tikt ierobežotas. Tas gan nenozīmē, ka citas tiesības nedrīkstētu ierobežot. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 116. pantā neminētas tiesības var tikt ierobežotas, ja attiecīgo ierobežojumu likumība izriet no Satversmes un ir starptautiski akceptēti. Līdz ar to tiesības, kas starptautiskajās tiesībās un cilvēktiesību dokumentos, kuriem Latvija pievienojusies, ir vispāratzītas par absolūtām tiesībām, arī Latvijā tiek uzskatītas par absolūtām tiesībām.
Absolūtās tiesības un tiesības, no kurām nevar atkāpties
Dažas tiesības tiek sauktas arī par tiesībām, no kurām nevar atkāpties. Tādas ir pilnīgi visas absolūtās tiesības, taču to loks ir vēl plašāks, jo ietver arī tādas tiesības, kuras var tikt likumīgi ierobežotas. Tiesības, no kurām nevar atkāpties, pēc būtības nozīmē to, ka valstis pat ārkārtas situācijā nevar izsludināt nekādus izņēmumus no šo tiesību ievērošanas un tām ir jāveic tie paši šo tiesību aizsardzības pasākumi, kas tiek veikti pastāvīgi.
piemērs Tiesības uz dzīvību ir atzītas par cilvēkam neatņemamām tiesībām lielākajā daļā cilvēktiesību dokumentu. Tas gan nenozīmē, ka valsts nevarētu likumīgi pielietot nāvējošu spēku vai nogalināt kādu personu stingri reglamentētos apstākļos, piemēram, aizsargājot citas personas dzīvību vai kara laikā, ja persona ir likumīgs upuris. Tiesības uz dzīvību kā tādas tiesības, no kurām nevar atkāpties, pēc būtības nozīmē to, ka šīs tiesības vienmēr, pat ārkārtas situācijās, ir spēkā vienādi un valstij vienmēr ir jāievēro strikti likumi, kas regulē situācijas, kad dzīvības atņemšana ir likumīga.
Uzziniet vairāk par atkāpēm ārkārtas situācijās.