Atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir personai objektīvi piemītoša pazīme, ir pieļaujama tikai izņēmuma kārtā, piemēram, tad, ja attiecīgā pazīme ir būtiska sakarā ar konkrēto darbu vai ja attiecīgā izglītība vai preces un pakalpojumi paredzēti pie noteiktas grupas piederošām personām. Valsts un pašvaldību iestādēm rīcības brīvība šādu izņēmumu piemērošanā parasti ir daudz mazāka  nekā privātiem uzņēmumiem vai indivīdiem.

Dažkārt šādi izņēmumi un atšķirīga attieksme var kļūt par valsts mēroga politiku cīņā pret vēsturisku, dziļi iesakņojušos diskrimināciju. Tādā gadījumā atšķirīgās attieksmes mērķis ir izlīdzināt dažādu sabiedrības grupu apstākļus, īpaši tad, ja tie kādai no šīm grupām ir sevišķi nelabvēlīgi. Piemēram, darba vietas saprātīga pielāgošana personām ar invaliditāti apliecina īpaši labvēlīgu attieksmi pret šīm personām un centienus pasargāt tās no diskriminācijas. 

Šajā sadaļā izskaidroti visbiežāk iespējamie izņēmuma gadījumi, kad atšķirīga attieksme ir attaisnojama.