Kas ir diskriminācija?

Diskriminācija var izpausties daudzos un dažādos veidos, dažādās dzīves jomās un dažādos gadījumos. Tādēļ ir svarīgi atpazīt šādus gadījumus, lai zinātu, vai jums ir tiesības sūdzēties par diskrimināciju un kur šādos gadījumos ar savu sūdzību vērsties.

Diskriminācija nozīmē to, ka pret personu bez jebkāda objektīva pamata izturas negodīgi un šādas attieksmes vienīgais iemesls ir šīs personas piederība pie kādas konkrētas personu  grupas. Ja persona tiek diskriminēta, tad netiek individuāli vērtētas šīs personas prasmes, spējas un apstākļi, bet negatīvā attieksme pret to ir balstīta uz stereotipiskiem pieņēmumiem, kas saistīti ar tādām pazīmēm kā, piemēram, rase, etniskā piederība, reliģija vai ticība, dzimums, valoda, seksuālā orientācija, invaliditāte, vecums utt. Diskriminācija var izpausties dažādos veidos, dažādās dzīves jomās un tikt pieļauta gan ar nolūku, gan bez tā. Diskriminācijas rezultāts ir tāds, ka cilvēks tiek atstumts vai izslēgts un viņam tiek liegtas tiesības, kādas ir citiem cilvēkiem.

Diskriminācija & cilvēktiesības

Jums ir tiesības baudīt savas cilvēktiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem indivīdiem bez jebkādas diskriminācijas. Diskriminācijas aizliegums ir cilvēktiesību pamatprincips. 

Dažādos likumos ir nostiprināta dažādas pakāpes aizsardzība pret diskrimināciju. 

Cilvēktiesību ietvaros tiesības uz vienlīdzību un tiesības netikt diskriminētam tiek aizsargātas divos veidos. Dažos likumos diskriminācijas aizliegums ir iestrādāts nevis kā neatkarīga tiesību norma, bet gan obligātā saistībā ar citām tiesībām un brīvībām, kuras tiek aizsargātas ar šiem likumiem. Piemēram, likumā ir noteikts, ka valdībai jāciena cilvēka tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, tiesības uz taisnīgu tiesu u. c. tiesības un ka diskriminācija nav pieļaujama. 

piemērs Šādu pieeju paredz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Tās 14. pants noteic, ka tiesībām, ko aizsargā šī konvencija, ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas diskriminācijas neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem. Tādēļ sūdzību par diskrimināciju var iesniegt tikai tad, ja tā ir saistīta ar kādām citām konvencijā ietvertajām tiesībām.  

Tomēr dažos likumos diskriminācijas aizliegums ir noteikts kā autonoma, neatkarīga, ne ar kādām citām tiesībām nesaistīta tiesību norma.  Šāda norma un no tās izrietošās tiesības nav atkarīgas no tā, vai faktiski pastāv arī kādas citas tiesības un vai tās ir aizskartas.

piemērs Latvijas Republikas konstitūcijas (Satversmes) 91. pants paredz, ka cilvēka tiesības un brīvības īstenojamas bez jebkādas diskriminācijas. Šis pants ir autonoma tiesību norma, kuru var piemērot jebkurā valsts regulētajā jomā. 

Valsts pienākumi

No diskriminācijas aizlieguma izriet gan negatīvi, gan pozitīvi valsts pienākumi. Negatīvais pienākums nozīmē to, ka valsts, proti, valsts iestādes nevienu nedrīkst diskriminēt. Tātad valsts nedrīkst pieņemt diskriminējošus likumus, veidot diskriminējošu politiku un diskriminējošas programmas un valsts iestādes nedrīkst īstenot vai piemērot likumus un politiku diskriminējošā veidā. Piemēram, parlaments nedrīkst pieņemt tādu likumu, ka par policistiem var būt tikai vīrieši, bet ne sievietes. Valsts aģentūra nedrīkst atteikt bezdarbnieka pabalstu musulmaņiem.

Tomēr vienlīdzība nebūtu sasniedzama, ja valsts iestādēm būtu tikai negatīvais pienākums – nediskriminēt. Tādēļ valstij ir arī pozitīvs pienākums – nepieļaut un novērst diskrimināciju indivīdu savstarpējās saskarsmes jomās. Šādos gadījumos jums jāmeklē speciālie likumi, kas regulē konkrēto dzīves jomu, un tajos minētās aizsargātās pazīmes. Piemēram, likums, kas regulē preču un pakalpojumu pieejamību, aizliedz ar etniskiem aizspriedumiem saistītu diskrimināciju. Piemēram, ir aizliegts noteikt, ka ieeja naktsklubā atļauta tikai latviešiem.

Noteiktos gadījumos valsts iestādes var veikt konkrētus pasākumus, lai veicinātu vienlīdzību un likvidētu šķēršļus, kas liedz noteiktai personu grupai (piemēram, personām ar invaliditāti) izmantot savas tiesības tādā pašā veidā, kā tās izmanto citi. Piemēram, Latvijā darba devējiem ir noteikts pienākums pielāgot darba vietu personai ar invaliditāti, lai tā varētu veikt attiecīgos darba uzdevumus, bet nav noteikts speciāls pienākums pielāgot darba vietu personām bez invaliditātes.  

Par šo sadaļu

Šajā sadaļā jūs atradīsiet informāciju par pamatiem, uz kuriem balstīta diskriminācija ir aizliegta, kā arī par to, kā identificēt dažādus diskriminācijas veidus. 

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes. Uzziniet vairāk!

×