Jebkurš ģimenē noticis vardarbības akts var radīt cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp tiesību uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma, tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, kā arī citu cilvēktiesību pārkāpumus.
Ir vesela virkne cilvēktiesību, pie kuru pārkāpumiem noved vardarbība ģimenē.
Tiesības uz dzīvību
Ikvienam ir tiesības uz dzīvību, un valstij ir pienākums to aktīvi aizsargāt. Ja valsts iestādes zina vai tām vajadzētu zināt, ka kādas personas dzīvība ir patiesi un tieši pašlaik apdraudēta, tām jāveic visi nepieciešamie un pamatotie pasākumi, lai šo risku novērstu. Šie pasākumi ietver gan pirmo reakciju, gan strukturālo atbalstu. Valsts iestādēm ir pienākums arī izmeklēt jebkuru nedabiskas nāves gadījumu un piemērot nepieciešamos atbildības pasākumus. Ja vardarbība ģimenē ir novedusi pie cilvēka nāves un atbildīgās iestādes, tādas kā policija vai tiesas, nav savlaicīgi veikušas atbilstošus pasākumus, var tikt konstatēts, ka ir pārkāptas tiesības uz dzīvību.
Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums
Ikvienam ir tiesības uz cilvēcīgu un cieņpilnu attieksmi. Tas nozīmē, ka valstij jāveic tūlītēji un strukturāli cietušo aizsardzības pasākumi, lai novērstu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos, un jāizmeklē ikviens gadījums, kad šādā veidā ir izturējusies viena privātpersona pret citu. Gan aktīvas aizsardzības trūkums, gan izmeklēšanas trūkums var tikt atzīts par cilvēktiesību pārkāpumu. Vardarbība ģimenē var tikt kvalificēta kā necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās tādos gadījumos, kad tā izpaudusies kā fiziska izrēķināšanās, seksuāla vardarbība, nolaupīšana, vajāšana vai draudi nodarīt miesas bojājumus.
Tomēr konkrēta rīcība par necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos var tikt atzīta tikai tad, ja upura ciešanas sasniegušas vismaz minimālu līmeni. Novērtējot, vai šis līmenis ir sasniegts, jāņem vērā tādi kritēriji kā vardarbīgās situācijas ilgums, fiziskās un psiholoģiskās sekas, upura vecums, dzimums un veselības stāvoklis. Parasti visi šie kritēriji vērtējami kopumā.
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi
Ikvienam ir tiesības uz cieņpilnu privāto un ģimenes dzīvi. Valstij ir pozitīvs pienākums veikt nepieciešamos aizsardzības pasākumus, lai personas varētu baudīt savu privāto un ģimenes dzīvi. Vardarbība ģimenē var nopietni apdraudēt tās locekļu iespējas mierīgi baudīt ģimenes dzīvi un tur viņus pastāvīgā stresa un spriedzes stāvoklī. Ja attiecīgās valsts iestādes neveic vajadzīgos pasākumus, šādas bezdarbības sekas var būt tādas, ka ir pārkāptas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
Tiesības uz taisnīgu tiesu
Vardarbība ģimenē var novest arī pie kriminālprocesa, piemēram, gadījumos, kad varmāka tiek saukts pie atbildības tiesas priekšā. Ja personas, kas piedzīvojušas vardarbību ģimenē, ir kriminālprocesā atzītas par cietušajiem, tām ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izpaužas kā virkne dažādu procesuālu garantiju, kas nodrošina taisnīgu tiesu. Piemēram, noteiktos apstākļos šādām personām ir tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību. Ja valsts nav nodrošinājusi cietušajiem taisnīgas tiesas garantijas, tiesas process ir bijis netaisnīgs pret viņiem un tādējādi ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Tāpat dažādas situācijas, kad notikusi vardarbība ģimenē, var būt saistītas ar vēlāku civiltiesisko strīdu izšķiršanu. Arī civilprocesā jābūt nodrošinātām no vardarbības ģimenē cietušo personu tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Diskriminācijas aizliegums
Vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par vienu no formām, kādās izpaužas diskriminācija pret sievietēm, jo visbiežāk par šādas vardarbības upuriem kļūst tieši sievietes. Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstīta vardarbība, kuras sekas ir viņai nodarīts fizisks, seksuāls vai psiholoģisks kaitējums vai arī draudi nodarīt šādu kaitējumu, vai sievietei sagādātas ciešanas, vai sievietes iebiedēšana, vai patvaļīga brīvības atņemšana viņai. Vardarbība pret sievieti mēdz izpausties gan publiskajā, gan privātajā dzīvē. Ir atzīts, ka vardarbība pret sievietēm nopietni traucē viņām izmantot savas tiesības un brīvības ar tādiem pašiem noteikumiem, kā to dara vīrieši. Sabiedrībā plaši izplatītie aizspriedumi un paražas nereti tiek norādīti kā attaisnojoši iemesli uz dzimumu balstītai vardarbībai kā veidam, kādā var tikt kontrolēta sieviešu uzvedība.
Ja valsts nereaģē uz vardarbību ģimenē, nav radījusi tiesisko regulējumu attiecībā uz to vai nespēj piemērot spēkā esošos likumus, lai atbilstoši reaģētu uz šādas vardarbības gadījumiem, nodrošinātu cietušajiem aizsardzību un/vai piešķirtu atbilstošu kompensāciju, var tikt konstatēts, ka šajā valstī tiek pārkāpts diskriminācijas aizliegums saistībā ar tiesībām uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi un pat tiesības uz dzīvību.