Naida runa un aizskaroši izteikumi

Robeža starp to, ko var un ko nevar uzskatīt par naida runu, ir ļoti trausla. Konstatēt to, ka konkrēti paziņojumi vai tajos ietvertie izteikumi ir aizskaroši, nav grūti, bet konstatēt, vai tos var uzskatīt par naida runu, jau ir daudz sarežģītāk.

Katru aizskarošu izteikumu nevar automātiski uzskatīt par naida runu. Tik tiešām, izteiksmes brīvība attiecas ne tikai uz tādiem paziņojumiem un tajos ietilpstošajiem izteikumiem, kuri tiek uztverti kā labvēlīgi, neaizskaroši vai neitrāli, bet arī uz tādiem paziņojumiem un tajos ietilpstošajiem izteikumiem, kuri neapšaubāmi ir aizskaroši, šokējoši vai satraucoši.

Tāpēc ir vajadzīga liela rūpība, lai atšķirtu naida runu no citiem apvainojošiem, nepopulāriem vai galējiem uzskatiem un izteikumiem.

piemērs Kāds apgalvojums var būt pretējs vairākuma viedoklim un tikt uztverts kā aizvainojošs un naidīgs, tomēr nebūt gluži tāds, kas kurinātu naidu vai aicinātu uz vardarbību.

Kritēriji

Lai atšķirtu naida runu no likumīgā publiskā diskusijā pausta viedokļa, ir nepieciešams ņemt vērā šādus kritērijus:

  • konkrēto izteikumu saturs;
  • konkrēto izteikumu konteksts;
  • to autora mērķis;
  • kā tos uztvērusi auditorija.

Reportāža par naida runu

Reportāžā vai publiskā diskusijā par rasisma problēmu prese un citi plašsaziņas līdzekļi var ietvert naida runas piemērus. Tomēr reportāžu par sabiedrību interesējošiem jautājumiem nevajadzētu sajaukt ar naida runu vai tās atbalstīšanu.

piemērs Žurnālists var publicēt interviju ar rasistiski noskaņotas jaunatnes organizācijas pārstāvjiem, kurā viņi atklāti deklarē savu rasistisko saukli, taču šo žurnālistu un attiecīgo plašsaziņas līdzekli par to nevar saukt pie atbildības, ja tie ir nepārprotami norobežojušies no attiecīgās organizācijas paustajiem uzskatiem un saukļiem un tos publiskojuši vienīgi tādēļ, lai informētu sabiedrību par rasismu kā aktuālu un patlaban plaši diskutējamu sociālu problēmu.

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes. Uzziniet vairāk!

×