Kas ir izteiksmes brīvība?
Izteiksmes brīvība ir būtisks demokrātijas elements. Tā nodrošina ikvienam cilvēkam brīvību paust dažādus viedokļus, iegūt informāciju, kā arī izplatīt informāciju un idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās. Šīs pamattiesības nodrošina dažādu viedokļu un uzskatu apriti, kā arī brīvas debates un diskusijas sabiedrībā.
Turklāt izteiksmes brīvība ir galvenais instruments, ar kura palīdzību plašsaziņas līdzekļi un plašāka sabiedrība var prasīt atbildību no valsts, tās iestādēm un politiķiem par viņu rīcību, jo īpaši attiecībā uz jautājumiem par korupciju vai interešu konfliktu valdībā. Tāpēc, lai gan šīs tiesības ir ļoti svarīgas visiem cilvēkiem, tās ir īpaši nozīmīgas žurnālistiem un visiem, kas strādā plašsaziņas līdzekļos, jo viņu uzdevums ir būt par veselīgas demokrātiskas sabiedrības "sargsuni". Tas nozīmē, ka viņiem ir jāļauj brīvi rakstīt un ziņot vai kritizēt valsti un tās iestādes.
Kādi izteiksmes veidi ir aizsargāti?
Šīs tiesības attiecas uz dažādiem izpausmes veidiem: vizuāliem (attēli, fotogrāfijas, video), audio (mūzika, izteikti vārdi utt.) un uzvedības (uzstāšanās vai rīcība). Tādējādi šī brīvība attiecas gan uz verbālu, gan neverbālu saziņu. Aizsargāti ir dažāda rakstura izpausmes veidi: politiski, mākslinieciski, komerciāli un citi.
Vārda brīvība aizsargā idejas un viedokļus, kas var būt pretrunīgi, satraucoši vai pat šokējoši, jo plurālisms un tolerance ir demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības.
piezīme Ne visi izteiksmes veidi ir aizsargāti. Piemēram, šāda aizsardzība netiek piešķirta naida runai vai kūdīšanai uz vardarbību.
Kādi ir izteiksmes brīvības ierobežojumi?
Izteiksmes brīvība nav absolūta, un tāpēc uz to var attiekties ierobežojumi. Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir noteikti trīs kritēriji, kuriem jāatbilst, lai ierobežojums būtu tiesisks:
1. Ierobežojums ir paredzēts ar likumu: valsts tiesību aktos ir noteikums, kas pieļauj šādu ierobežojumu
2. Ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā:
- valsts drošības, teritoriālās integritātes vai sabiedrības drošības interesēs
- lai novērstu nekārtības vai noziedzību
- veselības vai tikumības aizsardzībai
- citu personu reputācijas vai tiesību aizsardzībai
- lai novērstu konfidenciāli iegūtas informācijas izpaušanu
- lai saglabātu tiesu varas autoritāti un objektivitāti
3. Ierobežojums ir samērīgs (nepārsniedz to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai)
Šos kritērijus kopumā ir pieņēmušas un piemērojušas arī citas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas, un tos ievēro daudzu valstu lēmējinstitūcijas.
piezīme Jānošķir tiesības uz savu viedokli no tiesībām paust šo viedokli. Pirmās nepieļauj nekādus izņēmumus vai ierobežojumus - nevienam nevar aizliegt veidot uzskatus, pat nepopulārus. Tas, ko var ierobežot, ir šo uzskatu paušana.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tās pienākumi ir divejādi: negatīvi (pienākumi "kaut ko nedarīt") un pozitīvi (pienākumi "kaut ko darīt").
Negatīvais pienākums ir atturēties no patvaļīgas iejaukšanās izteiksmes brīvībā, tādējādi radot vidi, kas ļauj brīvi apmainīties ar idejām un viedokļiem. Pozitīvais pienākums ir nodrošināt izteiksmes brīvības aizsardzību pret valsts iestāžu iejaukšanos vai jebkādu citu iejaukšanos. Tas ietver efektīvu mehānismu izveidi žurnālistu aizsardzībai, funkcionējošu tiesu sistēmu utt.
Izteiksmes brīvības starptautiska atzīšana
Izteiksmes brīvība tika iekļauta 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas bija pirmais visaptverošais cilvēktiesību saraksts, kuru pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja.
Tās 19. pantā teikts:
Ikvienam ir tiesības uz uzskatu brīvību un vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību netraucēti paust savus uzskatus, kā arī brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem un neatkarīgi no valstu robežām.
Šīs tiesības ir iekļautas arī starptautiskās un reģionālās cilvēktiesību konvencijās.