Tiesības uz dzīvību

Kas ir tiesības uz dzīvību?

Ikvienam ir tiesības uz dzīvību. Tiesības uz dzīvību ir vienas no galvenajām cilvēktiesībām, un tās ir garantētas visos vispārējos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos.

ANO Cilvēktiesību komiteja ir teikusi sekojošo:

[Tiesības uz dzīvību] ir visaugstākās tiesības, no kurām nav pieļaujamas nekādas atkāpes, pat bruņota konflikta situācijās un citās ārkārtas situācijās, kas apdraud nācijas eksistenci.

Tomēr realitātē dzīvības atņemšana notiek daudzās dažādās situācijās. Dzīvības atņemšana ietver gan tīšu kaitējumu, gan arī tādu kaitējumu, kas ir paredzams un novēršams. Tā var notikt saistībā ar noziedzīgu vardarbību un pielietojot ieročus, satiksmes un rūpnieciskiem negadījumiem, vides degradāciju un katastrofām, fizisku un garīgu veselības aprūpi, dzīvībai bīstamu slimību izplatību, bruņotiem konfliktiem, galēju nabadzību, badu un nepietiekamu uzturu. 

Kas aizsargā tiesības uz dzīvību?

Tā kā valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve, tai ir jānodrošina, ka valstī tiek ievērotas un aizsargātas tiesības uz dzīvību.

Tas nozīmē, ka:

  • valsts pārstāvji var lietot nāvējošu spēku tikai ļoti retos gadījumos, kuriem jābūt izņēmuma gadījumiem, un tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams;
  • gadījumos, kad valsts pārstāvji apzinās, ka kāda cilvēka dzīvība ir vai var būt apdraudēta, viņu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai to aizsargātu;
  • ja kādam ir atņemta dzīvība, valstij ir pienākums to izmeklēt.

Valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī izveidot tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu tiesību uz dzīvību pilnvērtīgu izmantošanu, tostarp tiesisko regulējumu pieņemšanu, lai aizsargātu no visiem pamatoti paredzamiem apdraudējumiem no valsts puses vai privātiem subjektiem, kā arī organizēt valsts orgānus un struktūras, kuru kompetencē ir aizsargāt tiesības uz dzīvību. 

Vai dzīvības atņemšana ir attaisnojama?

Lai gan tiesības uz dzīvību ir vienas no pamattiesībām, tās nav absolūtas. Galvenie cilvēktiesību dokumenti aizliedz patvaļīgu dzīvības atņemšanu. Tas nozīmē, ka dažos izņēmuma gadījumos dzīvības atņemšana var nebūt patvaļīga. Piemēram, tie varētu būt pašaizsardzības gadījumi vai potenciāli nāvējoša spēka izmantošana tiesību aizsardzības nolūkos. Tomēr jāatzīmē, ka šādās situācijās spēka pielietošanai ir jābūt galējam līdzeklim, kas ir absolūti nepieciešams, lai aizsargātu dzīvību no nenovēršamiem draudiem. 

Tiesības uz dzīvību starptautiska atzīšana

Tiesības uz dzīvību aizsargājošās normas tika formulētas pēc Otrā pasaules kara beigām, kad starptautiskā sabiedrība nolēma noteikt vienotus pamattiesību aizsardzības standartus. 

Tā 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras 3. pantā teikts: 

Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.

Tiesības uz dzīvību ir iekļautas arī visās svarīgākajās starptautiskajās un reģionālajās cilvēktiesību konvencijās.

Kontekstā

Avoti

Atjaunots 12/05/2024