Kas ir spīdzināšana

Spīdzināšana ir plašs jēdziens, kuram nav vispāratzītas definīcijas. Vienkāršoti – spīdzināšana ir fiziski vai psiholoģiski lielu sāpju vai smagu ciešanu nodarīšana. Spīdzināšana ir apzināta darbība – parasti to izmanto, lai iegūtu informāciju vai atzīšanos no aizturētās personas, lai to sodītu, piespiestu, pazemotu un/vai iebiedētu. 

Kas ir necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sods?

Atšķirība starp spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos ir nodarīto ciešanu smagumā. Spīdzināšana tiek veikta apzināti un rada vissmagākās ciešanas. Necilvēcīga izturēšanās vai sods ietver mazāk ciešanu salīdzinājumā ar spīdzināšanu, bet tām jāsasniedz minimālais smaguma līmenis un jārada vai nu reāli miesas bojājumi, vai ļoti smagas garīgas ciešanas. Tai nav jābūt apzinātai. Pazemojoša izturēšanās noniecina personu, aizskar personas cieņu vai rada bailes. Tai nav jābūt apzinātai, un bieži vien tā neizraisa miesas bojājumus. 

Nav izsmeļoša to darbību saraksta, kuras var kvalificēt kā spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos: tas vienmēr ir atkarīgs no apstākļiem. Situācijas novērtējums ir relatīvs, un tajā tiek ņemti vērā tādi faktori kā izturēšanās ilgums, cietušā vecums, dzimums un veselības stāvoklis, izturēšanās apstākļi, sekas utt. 

note Aizliegums attiecas arī uz personas izraidīšanas vai izdošanas gadījumiem, ja pastāv reāls risks, ka persona savā mītnes valstī saskarsies ar spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos. 

Vai spīdzināšanu vai necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos var attaisnot?

Spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos nevar attaisnot – šis aizliegums ir absolūts, bez izņēmumiem. Ne sabiedrības intereses, ne citu personu tiesības, ne cietušā rīcība, lai cik bīstama vai noziedzīga tā būtu, nevar attaisnot šīs tiesības pārkāpumu.

Kas aizsargā šo tiesību?

Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tās pienākumi ir divejādi: negatīvi (pienākumi "kaut ko nedarīt") un pozitīvi (pienākumi "kaut ko darīt"). 

Negatīvie pienākumi paredz, ka valstij jāatturas no jebkāda veida sliktas izturēšanās, t. i., nedrīkst spīdzināt un izturēties pret personām necilvēcīgi un/vai pazemojoši. Pozitīvie pienākumi paredz, ka valstij ir jāaizsargā personas no sliktas izturēšanās (pieņemot attiecīgus likumus, nodrošinot nepieciešamo apmācību utt.) un efektīvi jāizmeklē sūdzības par sliktu izturēšanos.

Tiesības uz cilvēcīgu un cieņpilnu izturēšanos starptautiska atzīšana

Spīdzināšanas un necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanās aizlieguma normas tika formulētas pēc Otrā pasaules kara beigām, kad starptautiskā sabiedrība nolēma noteikt vienotus pamattiesību aizsardzības standartus. 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuras 5. pantā teikts: 

Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai.

Šis aizliegums ir ietverts arī starptautiskās un reģionālās cilvēktiesību konvencijās. Apvienoto Nāciju Organizācija 1984. gadā pieņēma atsevišķu juridisku dokumentu, kas pilnībā veltīts spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumam - Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem.

Kontekstā

  • Aizturēšana un apcietināšana
  • Ieslodzījuma vietas
  • Vardarbība ģimenē
  • Deportācija un izdošana
  • Piespiedu ievietošana un garīgās veselības aprūpe

Avoti

Cilvēktiesību gids

Eiropas cilvēktiesību izglītības platforma